Uzsākot mācības 1. klasē, tev noteikti bija dienasgrāmata, proti, īpaša klade, kurā pierakstīji gan stundas, gan uzdoto. Iespējams, ka tev šāda dienasgrāmata ir vēl joprojām.
Dienasgrāmata ir piezīmes, kas tiek veiktas noteiktā periodā.
Kurš bija pirmais mūsu civilizācijas pārstāvis, kas iedomājās rakstīt dienasgrāmatu – pierakstīt savus ikdienas notikumus un pārdomas īpašā kladē, turklāt darīt to savām paša vajadzībām. Un kas tās īsti ir par vajadzībām, kas liek šo savādo nodarbošanos turpināt atkal un atkal? Marka Aurēlija filozofiskais traktāts, ko pazīstam kā "Meditācijas", tā nosaukts tikai pēc viņa nāves. Sākotnēji tās bija piezīmes, ko autors nodēvējis par "rakstītām pašam sev", un tur jau var saskatīt dienasgrāmatas pazīmes. Tāda īstas dienasgrāmatas ideja pie mums nākusi pamazām – kaut kas līdzīgs bija pazīstams Ķīnā un Japānā ap 8. – 9. gadsimtu, tās bija ceļojumu piezīmes vai garlaikotu galma dāmu literārie ikdienas vingrinājumi, dēvēti par spilvengrāmatām. Pirmā zināmā grāmata, kas rakstīta, fiksējot ik katra ieraksta datumu (arābu valodā – "tariku"), bija Ibn Bannas dienasgrāmata, kas tapusi tuvajos Austrumos 11. gadsimtā.
Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa. Tikai vēlīnas Renesanses laikā dienasgrāmatas kļuva par aristokrātu laika kavēkli un vienlaikus – sava talanta vai apgarotības izpausmi. Pirmā publicētā literārā dienasgrāmata ir britu deputāta un kuģniecības ierēdņa Semjuela Pīpsa piezīmes, kas gan tikušas atšifrētas un nodrukātas vairāk kā gadsimtu pēc viņa nāves, tas ir, 1825. gadā. Bet tad tikai sākās īstais dienasgrāmatu bums, pareizāk sakot, rakstnieku kults, kas ļāva mantiniekiem bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem publiskot savu talantīgo radinieku literāro mantojumu. Viņu motivācija būtu diezgan skaidra, arī ziņkārīgos lasītājus var saprast – interese par otra cilvēka dzīves sīkumiem ir klasiska iemīlēšanās pazīme, bet slavenību kultā var saskatīt arī intīma rakstura pieķeršanos. Taču kāpēc dienasgrāmata ir svarīga tās rakstītājam? Kāpēc nesenā kultūras situācijā ir kļuvusi par sava veida standartu: "Ja tu esi rakstnieks, tev ir jāraksta dienasgrāmata"?
Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa. Tikai vēlīnas Renesanses laikā dienasgrāmatas kļuva par aristokrātu laika kavēkli un vienlaikus – sava talanta vai apgarotības izpausmi. Pirmā publicētā literārā dienasgrāmata ir britu deputāta un kuģniecības ierēdņa Semjuela Pīpsa piezīmes, kas gan tikušas atšifrētas un nodrukātas vairāk kā gadsimtu pēc viņa nāves, tas ir, 1825. gadā. Bet tad tikai sākās īstais dienasgrāmatu bums, pareizāk sakot, rakstnieku kults, kas ļāva mantiniekiem bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem publiskot savu talantīgo radinieku literāro mantojumu. Viņu motivācija būtu diezgan skaidra, arī ziņkārīgos lasītājus var saprast – interese par otra cilvēka dzīves sīkumiem ir klasiska iemīlēšanās pazīme, bet slavenību kultā var saskatīt arī intīma rakstura pieķeršanos. Taču kāpēc dienasgrāmata ir svarīga tās rakstītājam? Kāpēc nesenā kultūras situācijā ir kļuvusi par sava veida standartu: "Ja tu esi rakstnieks, tev ir jāraksta dienasgrāmata"?
Katras dienasgrāmatas tapšanas stāsts ir citāds, un katram dienasgrāmatas rakstītājam ir savs iemesls, kāpēc ir sākts pierakstīt dienā piedzīvoto, izjusto un pārdomāto.
Zinātniece, valodniece un rakstniece Lalita Muižniece saka:
Agrāk, kad biju jauna, rakstīšana man ļoti palīdzēja. [..] Rakstīju arī dienasgrāmatu. Tajā varēju sevi izteikt. [..] jā, rakstīšana ir palīdzējusi man dzīvot un tikt ar sevi galā.
Lielākoties dienasgrāmatas rakstīšana tiešām ir sava veida pašrefleksija, un lielākoties dienasgrāmatas rakstītājs, veicot ierakstus, nedomā, ka šim viņa tekstam būs lasītājs, tāpēc ieraksti ir ļoti personiski, tieši, emocionāli, realitāti atspoguļojoši. Protams, tas ir vienas personas skatījums uz realitāti, bet tas ļauj ieraudzīt pasauli ar šī cilvēka acīm un ļauj "iekāpt viņa kurpēs".
Dienasgrāmatas visbiežāk ir prozā, tas ir, nesaistītā valodā tapis darbs. Tajā ir dažādu tekstu tipu fragmenti:
vēstījums - stāstot par notikumiem, kas šajā dienā risinājušies;
apraksts - stāstot par cilvēkiem, priekšmetiem, parādībām, kam šajā dienā bijusi svarīga nozīme;
pārdomas - daloties ar autora domām par notikušo.
Dienasgrāmatas žanra pazīmes:
tiek rakstīta vienskaitļa 1. personā, proti,"es" formā;
darbības vārdi lietoti šajā personā;
piedrības vietniekvārdu "mans, mana" lietojums;
bieži tiek norādīts rakstīšanas laiks, reizēm arī vieta;
autors mēdz pierakstīt to, kas viņam šķiet būtisks — dienas laikā piedzīvotos notikumus, savus pārdzīvojumus un pārdomas;
reizēm valodā tiek izmantoti slengismi, arī sarunvalodas vārdi.
Dienasgrāmatas žanrs tiek izmantots arī daiļliteratūrā, piemēram, tāda ir Džefa Kinnija "Grega dienasgrāmata", Reičelas Renē Raselas "Nikijas dienasgrāmata".
Aktrises Zanes Daudziņas dienasgrāmatas tapšanas stāstu vari izlasīt šeit.
Atsauce:
Pēc Ilmārs Šlāpins. Dienasgrāmata vainu pastiprinošos apstākļos. – Interneta žurnāls "Satori.lv" (izdevējs - biedrība "Ascendum").