Dažādās ikdienas situācijās mēs izmantojam saziņu. Tu jau zini par dažādiem saziņas veidiem, to iedalījumu, bet ir vēl viena nianse – reizēm mēs veidojam saziņu nevis ar citiem, bet paši ar sevi.
Kad tas notiek? Kad esam vienatnē, izmantojot iekšējo runu.
Kāpēc mēs to izmantojam? Ja mums jāatrisina kāda problēma, jāpaveic kāds uzdevums, jāatrisina kāda sitiuācija, kas prasa ilgāku apdomāšanas un izvērtēšanas laiku.
Kā tas notiek? Ir 2 veidu saziņa pašam ar sevi: mutvārdu (tu klusām vai reizēm pusbalsī aprunājies ar sevi, mēģinot atrast labāko situācijas risinājumu) vai rakstveida (kad tu raksti savu personisko dienasgrāmatu).
To sauc par iekšējo runu – valodas līdzekļu izmantojums domāšanas procesā (bez to ārējās izpausmes).
Uzsākot mācības 1. klasē, tev noteikti bija dienasgrāmata, proti, īpaša klade, kurā pierakstīji gan stundas, gan uzdoto. Iespējams, ka tev šāda dienasgrāmata ir vēl joprojām.
Dienasgrāmata ir piezīmes, kas tiek veiktas noteiktā periodā.
Portālā satori.lv varam atrast sakidrojumu.
Kurš bija pirmais mūsu civilizācijas pārstāvis, kas iedomājās rakstīt dienasgrāmatu – pierakstīt savus ikdienas notikumus un pārdomas īpašā kladē, turklāt darīt to savām paša vajadzībām? Un kas tās īsti ir par vajadzībām, kas liek šo savādo nodarbošanos turpināt atkal un atkal? Marka Aurēlija filozofiskais traktāts, ko pazīstam kā "Meditācijas", tā nosaukts tikai pēc viņa nāves. Sākotnēji tās bija piezīmes, ko autors nodēvējis par "rakstītām pašam sev", un tur jau var saskatīt dienasgrāmatas pazīmes. Tāda īstas dienasgrāmatas ideja pie mums nākusi pamazām – kaut kas līdzīgs bija pazīstams Ķīnā un Japānā ap 8. – 9. gadsimtu, tās bija ceļojumu piezīmes vai garlaikotu galma dāmu literārie ikdienas vingrinājumi, dēvēti par spilvengrāmatām. Pirmā zināmā grāmata, kas rakstīta, fiksējot ik katra ieraksta datumu (arābu valodā – "tariku"), bija Ibn Bannas dienasgrāmata, kas tapusi tuvajos Austrumos 11. gadsimtā.
Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa. Tikai vēlīnas Renesanses laikā dienasgrāmatas kļuva par aristokrātu laika kavēkli un vienlaikus – sava talanta vai apgarotības izpausmi. Pirmā publicētā literārā dienasgrāmata ir britu deputāta un kuģniecības ierēdņa Semjuela Pīpsa piezīmes, kas gan tikušas atšifrētas un nodrukātas vairāk kā gadsimtu pēc viņa nāves, tas ir, 1825. gadā. Bet tad tikai sākās īstais dienasgrāmatu bums, pareizāk sakot, rakstnieku kults, kas ļāva mantiniekiem bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem publiskot savu talantīgo radinieku literāro mantojumu. Viņu motivācija būtu diezgan skaidra, arī ziņkārīgos lasītājus var saprast – interese par otra cilvēka dzīves sīkumiem ir klasiska iemīlēšanās pazīme, bet slavenību kultā var saskatīt arī intīma rakstura pieķeršanos. Taču kāpēc dienasgrāmata ir svarīga tās rakstītājam? Kāpēc nesenā kultūras situācijā ir kļuvusi par sava veida standartu: "Ja tu esi rakstnieks, tev ir jāraksta dienasgrāmata"?
Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa. Tikai vēlīnas Renesanses laikā dienasgrāmatas kļuva par aristokrātu laika kavēkli un vienlaikus – sava talanta vai apgarotības izpausmi. Pirmā publicētā literārā dienasgrāmata ir britu deputāta un kuģniecības ierēdņa Semjuela Pīpsa piezīmes, kas gan tikušas atšifrētas un nodrukātas vairāk kā gadsimtu pēc viņa nāves, tas ir, 1825. gadā. Bet tad tikai sākās īstais dienasgrāmatu bums, pareizāk sakot, rakstnieku kults, kas ļāva mantiniekiem bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem publiskot savu talantīgo radinieku literāro mantojumu. Viņu motivācija būtu diezgan skaidra, arī ziņkārīgos lasītājus var saprast – interese par otra cilvēka dzīves sīkumiem ir klasiska iemīlēšanās pazīme, bet slavenību kultā var saskatīt arī intīma rakstura pieķeršanos. Taču kāpēc dienasgrāmata ir svarīga tās rakstītājam? Kāpēc nesenā kultūras situācijā ir kļuvusi par sava veida standartu: "Ja tu esi rakstnieks, tev ir jāraksta dienasgrāmata"?
Kāpēc cilvēki raksta dienasgrāmatas? Ilmārs Šlāpins (1968), latviešu publicists, filozofs, rakstnieks, tulkotājs un dīdžejs, min 2 iemeslus:
- viens šāds iemesls rodams pusaudža gados, kad dienasgrāmata ļauj labāk saprast un apzināties to pārsteidzošo faktu, ka tu eksistē noteiktā, turklāt aizvien garākā laika dimensijā. Ir tāds brīdis agrīnas jaunības gados, kad piepeši kā lielu atklājumu cilvēks sāk apzināties savu personisko vēsturi, piešķirot dzīvei un pašam sev lielāku jēgu paša acīs;
- otrs iemesls rakstīt dienasgrāmatu ir minēts latviešu kriminālromānu patriarha Andra Kolberga grāmatas sākuma lappusēs – lai "atmiņai kalnā kāpjot, būtu vismaz izciļņi, kur pieķerties". Atmiņas zūd, ne tikai triviālas vecuma sklerozes iespaidā, bet arī piesātinoties ar aizvien plašāku un dziļāku ikdienas pieredzi. Bet līdz ar atmiņām, zūd pati dzīve, izbirst starp pirkstiem kā smiltis vējainā dienā. Ja vien to neesam pierakstījuši.
(Ilmārs Šlāpins (1968), latviešu publicists, filozofs, rakstnieks, tulkotājs un dīdžejs).
Katras dienasgrāmatas tapšanas stāsts ir citāds, un katram dienasgrāmatas rakstītājam ir savs iemesls, kāpēc ir sākts pierakstīt dienā piedzīvoto, izjusto un pārdomāto. Dienasgrāmatas visbiežāk tiek rakstītas prozā, tas ir, nesaistītā valodā tapis darbs un tajā ir dažādu tekstu tipu fragmenti:
vēstījums – stāstot par notikumiem, kas šajā dienā vai kādā citā laika posmā risinājušies;
apraksts – stāstot par cilvēkiem, priekšmetiem, parādībām, kam šajā dienā vai citā laika posmā bijusi svarīga nozīme;
pārdomas – daloties ar autora domām par notikušo.
Dienasgrāmatas žanra pazīmes:
- tiek rakstīta vienskaitļa 1. personā, proti,"es" formā;
- darbības vārdi lietoti šajā personā;
- piedrības vietniekvārdu "mans, mana, tavs, tava" lietojums;
- bieži tiek norādīts rakstīšanas laiks, reizēm arī vieta;
- autors mēdz pierakstīt to, kas viņam šķiet būtisks — dienas laikā piedzīvotos notikumus, savus pārdzīvojumus un pārdomas;
- reizēm valodā tiek izmantoti slengismi, arī sarunvalodas vārdi.
Emuārs – fizisku personu vai organizāciju tīmekļa vietne, kurā tiek publicēta informācija par noteiktu tematu vai tematu kopu, to regulāri atjauninot; tīmekļa žurnāls.
Noskaties video, kā veidot publisku dienasgrāmatu, noskaidro, kas ir publiska dienasgrāmata, kādi ir tās veidošanas nosacījumi un kas jāņem vērā, veidojot publisku dienasgrāmatu.
Noskaties video, kā soli pa solim veidot emuāru, kā veidot satura un formas ziņā neliela apjoma emuāra ierakstu!
Noskaties video, kā soli pa solim veidot emuāru, kā veidot satura un formas ziņā neliela apjoma emuāra ierakstu!
Dienasgrāmatas žanrs ir populārs gan latviešu, gan cittautu daiļliteratūrā, piemēram, Raiņa (1865–1929) "Dienasgrāmata", Zentas Mauriņas (1897–1978) "Trimdas traģika", Vizmas Belševicas (1931–2005) triloģija "Bille", kā arī Džīnas Vebsteres (1879–1916) "Garkājtētiņš", Džefa Kinnija (1971) "Grega dienasgrāmata", Reičelas Renē Raselas (1959) "Nikijas dienasgrāmata" un daudzi citi dažādu gadsimtu laikā tapuši literārie darbi.
Dienasgrāmatas žanrā rakstījuši ne tikai rakstnieki un dzejnieki, bet arī aktieri, piemēram, latviešu aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa (1967) bērnības un šodienas izdzīvoto izklāstījusi dienasgrāmatās "Dienasgrāmata", "Mans kara gads", "Bērnudienas Komunālijā".
Lai labāk izprastu dienasgrāmatas žanra veidošanas īpatnības, noskaties video Personīgi piedzīvotais privātā dienasgrāmatā.
Atsauce:
Pēc Ilmārs Šlāpins. Dienasgrāmata vainu pastiprinošos apstākļos. – Interneta žurnāls "Satori.lv" (izdevējs - biedrība "Ascendum").