Izvēloties valodas stilu, autors domā ne tikai par sava teksta uzdevumu, bet arī par tā ietekmi un emocijām, ko tas rada.
Emocionāli ekspresīva leksika un stili
Vārdiem var piemist neitrāla, pozitīva vai negatīva emocionāla nokrāsa.
Emocionāls — tāds, kurā izpaužas jūtas un emocijas.
Ekspresīvs — tāds, kas pauž jūtas, pārdzīvojumu, kas ir iedarbīgs.
Ekspresīvs — tāds, kas pauž jūtas, pārdzīvojumu, kas ir iedarbīgs.
Neitrāla emocionālā nokrāsa ir vārdi, kas lietojami bez īpašas emocionālas nokrāsas.
Piemērs:
skola, dienasgrāmata, zīmulis
Pozitīva emocionālā nokrāsa piemīt lielākajai daļa deminutīvu, kas atvasināti ar piedēkļiem -iņ-, -īt-, ēn- u.c. Skat. tabulā!
Piemērs:
Negatīva emocionālā nokrāsa piemīt vārdiem, kas atvasināti ar piedēkļiem -el-, -elē-.
Piemērs:
puisis – puišelis; braukāt – braukalēt
Piemērs:
Jā, es rakstīšu dienasgrāmatu!
Nē, es rakstīšu dienasgrāmatu!
Nē, es rakstīšu dienasgrāmatu!
Pēc runātāja attieksmes pret teikto ir dažādi emocionāli ekspresīvie stili:
- svinīgais,
- oficiālais,
- ironiskais,
- satīriskais,
- sirsnīgais,
- humoristiskais.
Dalījumu emocionāli ekspresīvajos stilos nosaka autora runas vai rakstu darba uzdevums – kādu emocionālo gaisotni vēlas veidot: atturīgu, svinīgu, sirsnīgu, jautru vai kādu citu saziņas gaisotni. To var veidot, izmantojot dažādus valodas līdzekļus, piemēram, runas intonāciju, frazeoloģismus, dažādas teikumu konstrukcijas, metaforas u. c.
Oficiālais stils ir vienīgais, kurā saziņa organizēta neitrālā gaisotnē, taču arī šāda saziņa atsevišķos gadījumos pieļauj emocionāli ekspresīvu izteiksmi.
No satura viedokļa raugoties, svinīgais, sirsnīgais stils un dažkārt arī humoristiskais stils pauž pozitīvu, labvēlīgu un bieži arī jautru autora attieksmi. Savukārt ironiskais un satīriskais stils visbiežāk parāda autora negatīvismu un tiek izmantots, lai kādu kritizētu, nosodītu vai pat klaji izsmietu.
No satura viedokļa raugoties, svinīgais, sirsnīgais stils un dažkārt arī humoristiskais stils pauž pozitīvu, labvēlīgu un bieži arī jautru autora attieksmi. Savukārt ironiskais un satīriskais stils visbiežāk parāda autora negatīvismu un tiek izmantots, lai kādu kritizētu, nosodītu vai pat klaji izsmietu.
Metaforas un personifikācijas
Mēs valodā itin bieži lietojam metaforas, reizēm pat to neapzinoties. Mūsu ikdienas valodā, sarunvalodā, kā arī rakstot dienasgrāmtu vai vēstules, bieži tiek izmantoti dažādi tēlaini izteicieni.
Metafora – tēlains, pārnestā nozīmē lietots izteiciens.
Piemērs:
Šaura taciņa mūs ieveda privātmāju tīmeklī.
Tikai pēc laba brīža tikām cauri tukšo ielu mudžeklim.
Viņa ledainais skats mani stindzināja.
Ļoti bieži metaforas tiek veidotas uz teicienā ietverto parādību līdzības pamata, tāpēc tās var uzskatīt arī par slēptu salīdzinājumu un katru metaforu var pārveidot par salīdzinājumu:
Piemērs:
Metafora: mēness zelta santīms;
salīdzinājums: mēness kā zelta santīms
Metafora ir tuva personifikācijai.
Personifikācija – nedzīvu priekšmetu vai dabas parādību atveidojums, kurā tās attēlotas kā personas.
Personifikācija ir pilnībā izveidots tēls, kuram piemīt šīs cilvēciskās īpašības, bet metaforā var tikt izmantota atsevišķa darbība, ko spēj veikt cilvēks, taču pilnībā tēls netiek izveidots.