Pēc saziņas līdzekļiem tiek izšķirta:
publiska (oficiāla, formāla) saziņa;
personiska (neoficiālā, privāta, neformāla) saziņa.
publiska (oficiāla, formāla) saziņa;
personiska (neoficiālā, privāta, neformāla) saziņa.
Personiska saziņa pieder atsevišķam cilvēkam, nevis sabiedrībai vai valstij. Tā var būt gan mutvārdos, piemēram, draugu saruna, gan rakstveidā, piemēram, telefona īsziņa mammai.
Publiska saziņa arī var būt gan mutvārdos, piemēram, skolas direktora uzruna 1. septembrī, gan rakstveidā, piemēram, iesniegums uzņemšanai kādā pulciņā.
Rakstot vēstuli vecmāmiņai vai draugam, tu rakstīsi privātu vēstuli.
Rakstveida saziņā starp tuviem un labi pazīstamiem cilvēkiem bieži tiek sūtītas privātas vēstules, tā ir neformāla (neoficiāla) saziņa.
Rakstveida saziņā starp tuviem un labi pazīstamiem cilvēkiem bieži tiek sūtītas privātas vēstules, tā ir neformāla (neoficiāla) saziņa.
Privāta jeb personiska vēstule ir rakstveida saziņas līdzeklis ar mērķi informēt, izteikt savu attieksmi vai paust savas jūtas.
Adresants — persona, kura raksta.
Adresāts — persona, kurai vēstule ir adresēta.
Adresāts — persona, kurai vēstule ir adresēta.
Tā kā uz šo vēstuli tiek gaidīta atbilde, svarīgi ir norādīt gan tās uzrakstīšanas vietu un laiku, gan arī dot iespēju adresātam atbildēt, norādot adresi.
Vēstulēs bieži tiek izmantota uzruna vai uzrunas grupa.
Uzruna ir vārds vokatīvā.
Ja uzrunu paskaidro citi teikuma locekļi, veidojas uzrunas grupa.
Brālēn, es ieradīšos ciemos maija beigās!
Mīļo brālēn, es ieradīšos ciemos maija beigās!
Ļoti būtiski ir ievērot pieklājību un izturēties ar cieņu pret adresātu. To var izdarīt pavisam vienkārši:
- izvēlēties baltu, tīru, nesaburzītu lapu;
- rakstīt skaidri, glīti un salasāmi;
- vispirms pievērsties adresātam un tikai tad stāstīt par sevi;
- sasveicināties un atvadīties;
- var lietot deminutīvus un sarunvalodas vārdus;
- vienskaitļa 2. personas vietniekvārdus Tu, Tavs visos locījumos rakstīt ar lielo sākumburtu.
Sveika, māsīc! Vēlējos pastāstīt par manu mazo brālīti.
Čau! Gribu pastāstīt Tev mūsu klases jaunumus.
Visi šie nosacījumi attiecas arī uz saziņu e-pasta formātā.
Ja rakstīsi vēstuli jaunsargu vienības komandierim ar mērķi viņu uzaicināt uz savu klases stundu, tu rakstīsi oficiālu vēstuli.
Oficiāla vēstule ir dokuments.
Rakstot publisku vēstuli, jāievēro Vēstuļu rakstīšanas vadlīnijas, kuras izstrādājis Ministru kabinets.
Dokumentus rakstot, jāievēro noteikti nosacījumi. Tie izriet no vētules rakstīšanas mērķa, kurš vienmēr vēstulē jānorāda, īpaši e-pasta un e-klases vēstulēs.
Oficiālām vēstulēm ir dažādi mērķi, un tās iedalāmas tādās grupās kā, piemēram, iniciatīvas vēstules, motivācijas vēstules, piedāvājuma vēstules u.c.
Šīm vēstulēm adresāts jānorāda uz vēstules veidlapas, jāizvēlas lietišķa valoda un noteikti jānorāda tās tapšanas laiks, vieta un veids, kā sazināties ar autoru.
Vēstules rakstīšanas shēma:
Ļoti būtiski ir ievērot pieklājību un izturēties ar cieņu pret adresātu. To var izdarīt pavisam vienkārši: izvēlēties baltu, tīru, nesaburzītu lapu, rakstīt skaidri, glīti un salasāmi, vietniekvārdus rakstīt ar lielo sākumburtu, vispirms pievērsties adresātam un tikai tad stāstīt par sevi, sasveicināties un atvadīties.
Svarīgi!
Visās vēstulēs jāievēro ortogrāfijas un interpunkcijas noteikumi!
Oficiālas vēstules paraugs:
Lai labāk apgūtu tematu, nepieciešams iegaumēt tajā lietotos jēdzienus.
Abreviatūra – saīsinājums, ko veido no saīsinātām vārdu savienojuma sastāvdaļām.
Adresants – persona, kas kādam adresē kādu sūtījumu.
Adresāts – persona, kam adresēts sūtījums.
Datums – skaitlisks mēneša dienas un gada apzīmējums.
Īsziņa – ierobežota garuma ziņojums, ko var nosūtīt mobilajam tālrunim un izlasīt tā ekrānā.
Oficiāla vēstule – kādam nosūtāms vai nosūtīts uzrakstīts teksts kas ir dokuments.
Paraksts – personas pašrocīgi uzrakstīts vārds un uzvārds, kas ko apliecina.
Privāta vēstule – rakstveida saziņas līdzeklis ar mērķi informēt, izteikt savu attieksmi vai paust savas jūtas.
Saīsinājums – burtu savienojums, kas veidots, samazinot burtu skaitu vārdā.
SMS – (angļu Short Message Service) ir GSM mobilo sakaru sistēmas pakalpojums, kas ļauj lietotājam ar mobilā tālruņa palīdzību sūtīt un saņemt īsus ziņojumus; īsziņa.
Telegramma – pa telegrāfa tīklu pārraidīts teksts, attēls.
Uzruna – vārds vokatīvā, ar ko teikumā uzrunā kādu personu.
Uzrunas grupa veidojas, ja uzrunu paskaidro citi teikuma locekļi.
Vēstule – kādam nosūtāms vai nosūtīts uzrakstīts teksts.
Zīmīte – neoficiāla, lakoniska vēstule, parasti vaļēja, bez aploksnes.
Jebkura vēstule – gan privāta, gan oficiāla – jāiesāk ar vēršanos pie adresāta. Reizēm šī vēršanās var būt vienlaicīgi gan sasveicināšanās, gan uzrunāšana.
Izvēlētā vēstules ievadfrāze arī noteiks, kādas pieturzīmes lietojamas tās pierakstā.
Ja ievadfrāze ir tikai sasveicināšanās, tad aiz sveiciena vārda liekama izsaukuma zīme.
Ja ievadfrāzi veido sasveicināšanās ar uzrunu vai uzrunas grupu, nepieciešams komats uzrunas vai uzrunas grupas atdalīšanai no sasveicināšanās vārda un izsaukuma zīme frāzes beigās.
Ja ir tikai uzruna vai uzrunas grupa, tad tās beigās liekama tikai izsaukuma zīme.
Labdien!
Labdien, direktora kungs!
Direktora kungs!
Lai norādītu vēstules adresātu, personvārds rakstāms datīvā, tas jāievēro, ja vēstule tiek sūtīta pa pastu un adresāts jāraksta uz aploksnes.
Ir dažas uzvārdu formas, kuras ir kopdzimtes lietvārdi, to datīva formas veidošanai jāpievērš īpaša uzmanība:
Reizēm par personvārdiem tiek izmantoti īpašības vārdi. To datīva forma atbilst īpašības vārda ar noteikto galotni formai.
Biezais, Smuidrā, Baltais
Reizēm par personvārdiem tiek izmantoti nelokāmie lietvārdi:
Kas? Stepko, Boško, Masteiko.
Kam? Stepko, Boško, Masteiko
Šie vārdi nemainās nevienā locījumā.