Valoda ir tā pazīme, kas cilvēku atšķir no pārējās dzīvās pasaules. Tikai cilvēku valodā iespējams pateikt "es tevi mīlu" vai "mana mīlestība ir bezgalīga", proti, tikai cilvēku valodā iespējams nodot abstraktu informāciju, tikai cilvēku valodā iespējams pateikt to, ko tieši nevar ne ieraudzīt, ne sataustīt.
Valodas prasme nav iedzimta, tā rodas un attīstās tikai un vienīgi sabiedrībā, un to izmantot arī var tikai sabiedrībā.
Ar valodas palīdzību mēs spējam:
- noformulēt savas domas;
- izteikt savas domas, jūtas, gribu;
- sazināties;
- ietekmēt cits citu;
- veidot kultūru un nodot to tālāk.
Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirta:
- verbālā saziņa;
- neverbālā saziņa.
Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, bet neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka. Proti, daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem, nekā ar acu skatienu vai ķermeņa stāju.
Neverbālā informācija tiek nodota slēptā formā, lai to saprastu, uzmanīgi jāvēro saziņas partneris.
Veiksmīga saziņa, izmantojot tikai neverbālās saziņas līdzekļus, ir gadījumā, ja ir iespējams precīzi norādīt, parādīt vai pieprasīt kaut ko sev vēlamu.
Visvieglāk saprast ir žestu valodu. Bet jau ar mīmiku var rasties pārpratumi, jo ne visi cilvēki spēj vienlīdz precīzi attēlot vai uztvert otra pausto.
Neverbālajā saziņā nav iespējams nodot nekādu abstraktu informāciju.
Dialogs – saziņas forma, kuras laikā notiek domu, informācijas apmaiņa starp diviem sarunas partneriem; divu personu saruna.
Diskusija – kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas.
Emocijzīme – rakstzīme, rakstzīmju grupējums vai stilizēts grafisks attēls, ko izmanto displeja ekrānā emociju izpausmei elektroniskās saziņas procesā.
Komunikācija – informācijas apmaiņa (internacionālims).
Mīmika – sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Monologs – vienas personas runa.
Komunikācija – informācijas apmaiņa (internacionālims).
Mīmika – sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Monologs – vienas personas runa.
Neverbāla saziņa – saziņa bez vārdiem, informācijas nodošanai izmantojot žestus, mīmiku, dažādus signālus, ķermeņa stāju u.tml.
Orators – runātājs sanāksmē, sapulcē u. tml., cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.
Runa – saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda; tā ir mutvārdu saziņa.
Saziņa – informācijas apmaiņa (latviskas cilmes vārds).
Runa – saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda; tā ir mutvārdu saziņa.
Saziņa – informācijas apmaiņa (latviskas cilmes vārds).
Signāli pievērš uzmanību notiekošajam, bieži tie ir ar brīdinājuma nozīmi.
Verbāla saziņa – saziņa, izmantojot vārdus, turklāt šī izmantošana var būt gan mutvārdos, gan rakstveidā.
Zīme – speciāls grafisks atveidojums ar zināmu, nosacītu nozīmi.
Žests – izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Žests – izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Verbālā mutvārdu saziņa
Viena no mutvārdu saziņas formām ir monologs – viena cilvēka runa.
Dialogs – saziņas forma, kuras laikā notiek domu, informācijas apmaiņa starp diviem sarunas partneriem; divu personu saruna.
Verbālā rakstveida saziņa
Rakstveida saziņas veidi ir dažādi – tie atkarīgi no saziņas mērķa, adresāta un adresanta.
Neverbālā saziņa
Lai pateiktu otram, ka ir skumji vai priecīgi, ne vienmēr ir nepieciešami vārdi. Emocijas, arī informāciju varam nodot ar žestu vai mīmikas palīdzību.
Katrā sabiedrībā pastāv dažādi tradicionāli pieņēmumi par žestiem, ķermeņa stāvokli, mīmikas izpausmēm, emocijzīmēm.
Piemērs:
Japāņi par vislielāko nepieklājību uzskatīs, ja saziņas partneris sēdēs pretī, izstiepis uz priekšu kājas, bet arābiem nepieņemami būs, ja viņu acu priekšā tiks demonstrētas kurpju zoles vai kāju pēdas. Ir tautas (spānieši, itālieši, portugāļi, arābi, Latīņamerikas tautu pārstāvji u. c.), kuri īpašu uzmanību pievērš tieši saziņas partnera skatienam – cilvēks ar atklātu, tiešu skatienu tiek vērtēts kā godīgs, patiess, bet pretēja skatiena īpašnieku uzskatīs par aukstu, neuzticamu vai pat negodīgu cilvēku.
Ja cilvēks pārzina žestu valodu, viņš var gan pilnīgāk uztvert informāciju, gan precīzāk to darīt zināmu adresātam.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Piemērs:
Kā klasisku piemēru var minēt augšup pavērstu īkšķi: ar to var gan izteikt atzinību (Krievija), gan “nobalsot” mašīnu (Eiropa, Amerika, Lielbritānija), gan uztvert par īpaši nepiedienīgu un rupju žestu (Grieķijas ziemeļdaļa, Sardīnija).
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Zīmju valoda (agrāk saukta par žestu valodu) skaņu vietā izmanto žestus, ķermeņa valodu un lūpu kustības. Šo saziņas līdzekli izmanto vājdzirdīgi un mēmi cilvēki. Šādu zīmju tulkojumu var redzēt TV, to sauc par surdotulkojumu.
Žestus ikdienā lieto ne tikai cilvēki ar dzirdes vai/un runas traucējumiem. Jebkurš cilvēks katru dienu izmanto žestus atbilstoši saziņas situācijai.
Piemērs:
Ja tu vaicā mammai atļauju doties uz kino, bet viņa tikai piekrītoši pamāj ar galvu, tad arī šī ir neverbālā saziņa.
Ja tu nāc no skolas sakumpis, smagi velkot kājas, vecākiem ir skaidrs, ka diena nav bijusi tik laba, kā cerēts. Tā ir neverbālā saziņa
Ja tu draugam stundas laikā piemiedz ar aci, arī tā ir neverbālā saziņa, kuras mērķis un temats ir zināms vien jums diviem.
Lai varētu runāt par kādas tautas raksturīgajiem žestiem, nepieciešama pietiekami liela un uzticama datu bāze. Šādas liecības ļoti labi var atrast mūsu tautas folklorā, piemēram, tautasdziesmās. Katram no šiem žestiem varēja būt arī svarīga simboliska nozīme.
Roku kustība uz augšu: roku celšana uz augšu bija nozīmīga godos, tādā veidā paaugstinot sociālo stāvokli un norādot uz nākotnes perspektīvām.
Paņemšana pie rokas: cieņas un uzmanības izrādīšana.
Sarokošanās: etiķetes žests, pieklājības izpausme.
Krēsla pacelšana: godbijības un cieņas izrādīšana viesim.
Cepures noņemšana: goda parādīšana kādam cilvēkam vai norisei.
Katrai tautai vēsturiski izveidojušies tai raksturīgi žesti un uzvedības stils, kas saistīts gan ar apdzīvotās vietas klimatu, ģeogrāfisko novietojumu, sociālo kārtu attiecībām un vēl daudziem citiem faktoriem. Lai precīzi izskaidrotu, kāpēc tiek lietots kāds konkrēts žests vai uzvedības modelis, reizēm jāveic nopietns vēsturisks pētījums, kas racionāli izskaidro saglabātās tradicionālās uzvedības normas.
Mūsdienās daļa no šī uzvedības mantojuma tiek lietota, neapzinoties tā izcelsmi.
Īpašs saziņas līdzeklis ir signāli. Ir signāli, kuru nozīme zināma visiem, ir tādi, kuri tiek lietoti noteiktās saziņas situācijās.
Piemērs:
Ja policijas mašīna brauc ar ieslēgtu skaņas un gaismas signālu, tad pārējie satiksmes dalībnieki zina, ka steidzami jādod ceļš.
Kuģis, tuvojoties ostai, mēdz dot īpašus skaņu signālus, kas informē un brīdina ostas darbiniekus.