Informācijas nodošana rakstveidā ir viena no būtiskākajām cilvēces attīstības sastāvdaļām, tā ir ļoti sena, bet ir ļāvusi saglabāt zināšanas, kultūru un vēsturi no vienas paaudzes nākamajai. Rakstības formas un metodes laika gaitā ir ievērojami mainījušās, pateicoties tehnoloģiju attīstībai un sabiedrības vajadzībām.
Rakstveida informācijas nodošana senāk
Agrāk rakstveida informācija tika radīta ar daudz vienkāršākiem un laikietilpīgākiem līdzekļiem. Pirmajās civilizācijās rakstības formas bija ierobežotas un pieejamas tikai šauram cilvēku lokam.
Agrāk rakstveida informācija tika radīta ar daudz vienkāršākiem un laikietilpīgākiem līdzekļiem. Pirmajās civilizācijās rakstības formas bija ierobežotas un pieejamas tikai šauram cilvēku lokam.
Agrīnie rakstības veidi
Pirmie informācijas nodošanas veidi rakstveidā bija piktogrammas un hieroglifi, kurus izmantoja senās civilizācijas, piemēram, ēģiptieši un šumeri. Šīs zīmes tika izveidotas uz māla plāksnēm, akmens vai sienām, kas bieži vien padarīja informācijas saglabāšanu un nodošanu grūtu un apjomīgu.
Rūnu raksts – sens skandināvu un citu ģermāņu tautu raksts, kurš izveidojās aptuveni 2. gadsimtā un kura zīmes parasti iegrieza vai iekala akmenī, metālā, kokā, kaulā. Ir vēstures liecības par Latvijas iedzīvotāju tirdznieciskajiem sakariem ar citām tautām, īpaši kopš 10. gadsimta, tāpēc pastāv hipotēze, ka, piemēram, kuršu ciltis pārzinājušās tā laika skandināvu rūnu rakstu.
Pergamenta un papirusa izmantošana
Vēlāk cilvēki sāka izmantot papirusu (Senajā Ēģiptē) un pergamentu (Viduslaikos), kas bija daudz ērtāki informācijas nesēji nekā akmens vai māls. Tie tika izmantoti vēstuļu, hroniku un dokumentu rakstīšanai. Tolaik tekstu rakstīja ar spalvām un tintēm, un katrs dokuments bija unikāls, jo nebija iespējas veikt kopēšanu.
Grāmatu rakstīšana ar roku
Viduslaikos grāmatas tika rakstītas un ilustrētas ar roku klosteros. Šādas grāmatas bija ļoti dārgas un pieejamas tikai aristokrātijai vai baznīcai. Informācijas izplatība bija lēna un apgrūtināta.
Gutenberga izgudrojums – iespiedspiede
15. gadsimta vidū Johans Gūtenbergs izgudroja iespiedspiedi. Tā ļāva ātrāk un lētāk izgatavot grāmatas un dokumentus, tādējādi paplašinot pieeju informācijai un veicinot lasītprasmes izplatīšanos.
Rakstveida informācijas nodošana mūsdienās
Mūsdienās tehnoloģijas ir pilnībā mainījušas rakstveida informācijas nodošanas veidus. Rakstīšana vairs nav tikai mehānisks process – tā ietver digitālās tehnoloģijas, kas padara informācijas apmaiņu ātru un pieejamu visā pasaulē.
Drukas tehnoloģijas attīstība
Mūsdienās rakstveida materiāli tiek drukāti, izmantojot modernas tipogrāfijas un printerus. Grāmatas, avīzes, žurnāli un reklāmas materiāli tiek izgatavoti ātri un masveidā.
Elektroniskais teksts
Viens no galvenajiem mūsdienu sasniegumiem ir elektroniskā teksta ieviešana. E-pasti, ziņojumu lietotnes un sociālo mediju platformas ir kļuvušas par galvenajiem rakstveida informācijas apmaiņas veidiem. Rakstīšana vairs nav ierobežota ar papīru, un teksts var tikt nosūtīts dažu sekunžu laikā.
Digitālie dokumenti un mākoņtehnoloģijas
Dokumenti tagad tiek glabāti digitālā formātā – PDF, Word, Google Docs un citos failu formātos. Tie tiek viegli kopīgoti, rediģēti un uzglabāti mākoņplatformās, nodrošinot piekļuvi no jebkuras vietas pasaulē.
Sociālie mediji un īsziņas
Mūsdienās rakstveida informācija tiek izplatīta arī sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Twitter un Instagram, kur īsi ziņojumi sasniedz plašu auditoriju. Īsziņu un tērzēšanas lietotnes, piemēram, WhatsApp un Messenger, nodrošina ātru un vienkāršu komunikāciju.
Mākslīgais intelekts un automatizācija
Arvien biežāk rakstveida informāciju ģenerē arī mākslīgais intelekts, piemēram, automātiski veidotas atbildes, ziņojumi vai pat literāri darbi.
Vēlāk cilvēki sāka izmantot papirusu (Senajā Ēģiptē) un pergamentu (Viduslaikos), kas bija daudz ērtāki informācijas nesēji nekā akmens vai māls. Tie tika izmantoti vēstuļu, hroniku un dokumentu rakstīšanai. Tolaik tekstu rakstīja ar spalvām un tintēm, un katrs dokuments bija unikāls, jo nebija iespējas veikt kopēšanu.
Grāmatu rakstīšana ar roku
Viduslaikos grāmatas tika rakstītas un ilustrētas ar roku klosteros. Šādas grāmatas bija ļoti dārgas un pieejamas tikai aristokrātijai vai baznīcai. Informācijas izplatība bija lēna un apgrūtināta.
Gutenberga izgudrojums – iespiedspiede
15. gadsimta vidū Johans Gūtenbergs izgudroja iespiedspiedi. Tā ļāva ātrāk un lētāk izgatavot grāmatas un dokumentus, tādējādi paplašinot pieeju informācijai un veicinot lasītprasmes izplatīšanos.
Rakstveida informācijas nodošana mūsdienās
Mūsdienās tehnoloģijas ir pilnībā mainījušas rakstveida informācijas nodošanas veidus. Rakstīšana vairs nav tikai mehānisks process – tā ietver digitālās tehnoloģijas, kas padara informācijas apmaiņu ātru un pieejamu visā pasaulē.
Drukas tehnoloģijas attīstība
Mūsdienās rakstveida materiāli tiek drukāti, izmantojot modernas tipogrāfijas un printerus. Grāmatas, avīzes, žurnāli un reklāmas materiāli tiek izgatavoti ātri un masveidā.
Elektroniskais teksts
Viens no galvenajiem mūsdienu sasniegumiem ir elektroniskā teksta ieviešana. E-pasti, ziņojumu lietotnes un sociālo mediju platformas ir kļuvušas par galvenajiem rakstveida informācijas apmaiņas veidiem. Rakstīšana vairs nav ierobežota ar papīru, un teksts var tikt nosūtīts dažu sekunžu laikā.
Digitālie dokumenti un mākoņtehnoloģijas
Dokumenti tagad tiek glabāti digitālā formātā – PDF, Word, Google Docs un citos failu formātos. Tie tiek viegli kopīgoti, rediģēti un uzglabāti mākoņplatformās, nodrošinot piekļuvi no jebkuras vietas pasaulē.
Sociālie mediji un īsziņas
Mūsdienās rakstveida informācija tiek izplatīta arī sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Twitter un Instagram, kur īsi ziņojumi sasniedz plašu auditoriju. Īsziņu un tērzēšanas lietotnes, piemēram, WhatsApp un Messenger, nodrošina ātru un vienkāršu komunikāciju.
Mākslīgais intelekts un automatizācija
Arvien biežāk rakstveida informāciju ģenerē arī mākslīgais intelekts, piemēram, automātiski veidotas atbildes, ziņojumi vai pat literāri darbi.
Rakstzīmes
Rakstveida informācijas nodošana ir būtiski attīstījusies no senajiem piktogrammu ierakstiem līdz digitālajam laikmetam.
Lai šis process varētu notikt, bija nepieciešami vairāki priekšnosacījumi:
- bija jābūt valodai;
- bija jābūt valodas zīmēm, ar kurām fiksēt mutvārdu valodu;
- bija jābūt materiāliem un līdzekļiem, ar kuriem šīs valodas rakstveida zīmes piefiksēt.
Senāko skaņu rakstu ap 10. gadsimtu pirms mūsu ēras izveidoja feniķieši. Šo rakstu aizguva senie grieķi, no kuru alfabēta savukārt izveidojās citi alfabēti, tai skaitā arī latīņu alfabēts, kas ir latviešu alfabēta pamatā.
Alfabēta burtu, resp., zīmju, izveidošanās cieši saistīta konkrētajiem rakstīšanas līdzekļiem, kas bija pieejami toreiz, burtu izveides sākumā. Grieķi rakstīja ar stilu (irbulis) uz dēlīšiem, kas bija pārklāti ar vasku, vēlāk parādījās papiruss, pergaments, savukārt irbuļa vietā – otiņas un spalvas, tieši tāpat kā mūsdienās dators nomaina zīmuļus un pildspalvas.
Pēc vācu krustnešu ierašanās 13. gadsimtā Latvijas teritorijā zināms kļuva latīņu alfabēts, kuru tolaik izmantoja latīņu un viduslejas vācu valodā.
Līdz pat 17. gadsimtam, kad Georgs Mancelis (1593-1634) izveidoja veco ortogrāfiju, bija liela nekonsekvence skaņu apzīmēšanā. Turklāt šajā periodā tika lietoti gotiskie burti jeb fraktūra, no kuriem Latvijā pilnībā atteicās tikai 20. gadsimta 20. gados.
Vairāk par fraktūru vari atkārtot 7. klasē mācīto.
Mūsdienu latviešu valodas alfabētā tiek izmantotas 33 rakstu zīmes jeb burti, ar kuriem tiek apzīmētas 48 fonēmas.
Lasīt un izprast tekstu var ne tikai, izmantojot burtus. Lai akli cilvēki vai cilvēki ar vāju redzi varētu lasīt un rakstīt,tiek izmantota Braila rakstības metode.
Cilvēks un viņa runātā valoda ir radusies pirms vairākiem miljoniem gadu. Cilvēka valoda attīstījusies pamazām, pašam cilvēkam attīstoties un kļūstot par saprātīgu būtni.
Valodu koks
Ir daudz teoriju par to, kā tad īsti ļaudis sākuši runāt un kāpēc valodas ir tik dažādas.
Lielākā daļa Eiropas valodu ir radniecīgas.
Latviešu valodai tuva ir lietuviešu valoda.
Valodu radniecību var pazīt, piemēram, pēc kopīgiem vai līdzīgiem vārdiem.
Piemērs:
tēvs - tevas,
saule - saule,
Kāds ir tavs vārds? - Kaip tavo vardas?
Valodu, ko cilvēki lieto ikdienā, kas kādam ir dzimtā valoda, uzskata par dzīvu valodu.
Valodu, ko vairs nelieto ikdienā, kurā nerunā neviena tauta, sauc par mirušu valodu. Piemēram, prūšu valoda ir mirusi kopš 18. gadsimta.
Labu priešstatu par valodu veidošanos un radniecību sniedz valodu koks, kurā var iepazīt dzīvās un mirušās valodas, kā arī literatūras un (kulta) reliģiju valodas, kuras nav bijušas par dzīvu saziņas līdzekli.