Stilistika — valodniecības nozare, kas pēta valodas stilus.
Stilistikas galvenie uzdevumi ir:
  • noteikt, kas valodā ir neitrāls, kas — stilistiski atšķirīgs, īpašs,
  • pētīt valodas stilus (valodas paveidus),
  • pētīt valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus,
  • pētīt individuālo stilu,
  • pētīt rakstu valodas normu funkcionālos variantus,
  • rūpēties par valodas kultūru.
Stilistika pēta arī stilistiskos izteiksmes līdzekļus. Tos var klasificēt fonētiskos, morfoloģiskos, leksiskos, sintaktiskos.
Pēc valodas funkcijas izšķir 5 valodas stilu paveidus, tos sauc par valodas funkcionālajiem stiliem:
zinātniskās un populārzinātniskās;
lietišķo rakstu;
publicistikas;
literārās sarunvalodas;
daiļliteratūras.
Šajā tematā tuvāk tiks aplūkoti divi valodas stili un to morfoloģiskie, leksiskie, sintaktiskie valodas līdzekļi. 
 
Publicistikas valodas stils
Izmantošanas joma: plašsaziņas līdzekļi.
Adresāts: plaši sabiedrības slāņi.
Forma: mutvārdu, rakstveida.
Pazīmes: aktualitāte, konkrētība, viedoklis, mērķtiecība, emocionalitāte, sabiedrības ietekmēšana, pieejamība, avoti (masu informācijas līdzekļi), dati, fakti, skaitļi, citāti, atbilstība auditorijai, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi; leksikas īpatnības – terminoloģija, profesionālismi, daudz īpašvārdu, abreviatūras, frazeoloģismi; dažādas uzbūves teikumi.
Publicistikas valodas stila žanri: intervijas, preses apskats, raksts, reportāža, anotācija, preses relīze, ievadraksts, hronika, ziņa u.c.
Publicistikas valodas stilā izmanto gan zinātniskā valodas stila, gan daiļliteratūras valodas stila elementus, gan arī sarunvalodas stila elementus. Valodas līdzekļu izvēli nosaka konkrētā teksta mērķis.
 
YCUZD_220704_3961_publicistiskās_stils.svg
 
Diemžēl tieši publicistikas stila tekstos bieži sastopamas stila kļūdas.
Valodas normu neievērošana aktualizējusies pēdējā gadu desmitā, šai tendencei varētu būt dažādi iemesli:
  • zināšanu un prasmju trūkums konkrētiem tekstu/raidījumu autoriem un vadītājiem;
  • korektoru/literāro redaktoru/valodas konsultantu trūkums plašsaziņas līdzekļos;
  • nepieciešamība pēc ātras informācijas paziņošanas, kas neļauj materiālam nonākt pie valodas speciālistiem labošanai;
  • koncentrēšanās uz mērķi, aizmirstot par līdzekļiem.
Daiļliteratūras valodas stils 
Izmantošanas joma:  mākslinieciskiem nolūkiem visos daiļliteratūras veidos – dzejā, prozā, dramaturģijā, liroepikā.
Adresāts: plaši sabiedrības slāņi.
Pazīmes: daudzveidīga, bagāta leksika, bieži dialogi, īpaša grafiska forma dzejā, dramaturģijā.
Forma: nav vienveidīga - īpatnības atkarīgas no konkrētā daiļliteratūras veida, žanra, autora individuālā stila īpatnībām.
Daiļliteratūras žanri: stāsts, miniatūra, novele, romāns, eseja, komēdija, traģēdija, dzeja u. c.
Daiļliteratūras žanru nosaka konkrētais literatūras veids.
 
YCUZD_220704_3961_daiļliteratūras_stils.svg
 
 Valodas stilu kontekstā nozīmīga loma mūsdienās tiek veltīta sava individuālā valodas stila mērķtiecīgai pilnveidei (īpaši tādās jomās kā žurnālistika, politika, sabiedriskās attiecības u. c.) un pētīšanai. Individuālais stilu dēvē par idiolektu. 
Idiolekts — individuālais kādas valodas paveids, atsevišķa indivīda valoda; atsevišķa indivīda valodas sociālo, profesionālo, teritoriālo u. c. īpatnību kopums.
Idiolekts raksturīgs vienam cilvēkam, kurš no valodas sistēmas bagātības savā runā izmanto to, kas viņam liekas visnepieciešamākais, visprecīzākais, visskanīgākais.
Individuālo valodas stilu nosaka teksta komunikatīvais nolūks un adresāts. Tāpēc autors izvēlas atbilstošu leksiku, teikumu veidojumu, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Savu individuālo stilu nepieciešams izkopt apzināti un mērķtiecīgi.
 
Lai uzzinātu vairāk par idiolektu, vari noskatīties video.