Arguments — skaidri saprotams pamatojums.
Pretarguments — arguments, kas ir vērsts pret citu argumentu.
Spēja argumentēti pārliecināt ir svarīgs rezultatīvas sarunas priekšnoteikums. Izsakot sava viedokļa argumentāciju un uzklausot sarunas partnera pretargumentus, ir jācenšas nonākt pie vienojoša viedokļa.
Piemērs:
"Māri, kāpēc tu negribi iestāties skolas deju kolektīvā?"
"Dejošana nav nekas noderīgs. Bokss, sambo un tamlīdzīgi sporta veidi ir daudz noderīgāki, jo es varu iemācīties aizsargāties, ja tas ir nepieciešams, un tie attīsta manas koordinācijas spējas."
"Tur nu es tev nevaru piekrist. Tava attieksme ir pretrunā ar mūsu skolas noteikumiem. Mēs cenšamies izskaust vardarbību. Sportiskās aktivitātes nostiprina tavu ķermeni tieši tāpat kā deju nodarbības. Vai tu esi kādreiz dejojis?"
"Nē, nav gadījies!"
"Tad pamēģini šogad! Tu vari apmeklēt gan deju pulciņu, gan sportiskas ievirzes pulciņu."
"Labi. Pamēģināšu!"
Šajā sarunā ir redzami Māra argumenti — dejošana nav nekas noderīgs, sportiskas aktivitātes palīdzēs aizsargāties.
Skolotājas pretarguments — kaušanās ir pretrunā ar skolas noteikumiem, nevar spriest par dejošanu, ja neesi pamēģinājis.
Sarunas rezultāts — Māris apdomā skolotājas sacīto un nolemj pamēģināt, nonāk pie vienojoša viedokļa.
Vairāk par argumentu, faktu un viedokli var uzzināt, noskatoties video.
Tēze — atzinums, kura patiesība jāpierāda.
Tēzi var izteikt īsi — 1-2 teikumos.
Tēzes izklāstīta secīgi. Tās ir īsas, koncentrētas atziņas par tematu apgalvojuma formā.
Tēzes jāveido tā, lai tās atspoguļo runas vai raksta galvenās domas. Tās ir kā mini konspekti.
Svarīgi!
Parasti viena tēze atbilst vienai teksta rindkopai.
Piemērs:
Nelieto vārdus — manuprāt, man liekas, es saprotu, es domāju utt..
Tēzes visplašāk izmanto prezentācijās. Ja tēzes ir izstrādātas labi, tad runātājam ir viegli iepazīstināt klausītājus ar izvēlēto tematu. Tās ir īsi formulētas zinātniskā darba (referāta, prezentācijas, raksta u.tml.) pamatatziņas.
Rūpīgi izlasi argumentēto eseju “Par meliem”!
Pievērs uzmanību tēzei, argumentiem un secinājumiem!
| Pārdomas par meliem ir svarīgs temats, jo dzīvē melots tiek daudz un patiesība bieži ir līdzās meliem. Ir liekulīgi meli, kad cilvēks izliekas labāks, nekā viņš ir. Ir arī tādi meli, kuri rodas, ja cilvēks apveltīts ar bagātu fantāziju un pat neatšķir melus no īstenības. Un iespējami arī tā sauktie “svētie meli”, lai pasargātu kādu no skarbās patiesības. | Tēze 3 argumenti |
| Meli ir saistīti ar liekulību. Dažkārt cilvēks, kas rīkojies slikti, melo, lai sevi attaisnotu un neatklātu savu patieso raksturu. Piemēram, kāds otram uzticējis savu noslēpumu. Taču pēc laika viņš uzzina, ka par to runā visa klase. Bet, kad šim pļāpām jautā, vai viņš noslēpumu ir izpaudis, tas melo, jo baidās, ka viņam vairs neuzticēsies. Tātad bailes no atmaskošanas rada liekulību, un piedzimst meli. | Apgalvojums Secinājums |
| Taču atšķirīgi no liekulības ir tādi meli, kuri rodas, ja cilvēks apbalvots ar spilgtu iztēli. Tāds, piemēram, bijis Barons Minhauzens. Ir radies jēdziens – “Minhauzena stāsti”, kur saplūst īstenība un fantāzija. Z. Mauriņa teikusi, ka “cilvēks ar fantāziju ir kā putns, kas var aizlaisties, uz kurieni grib”. Tas liecina, ka Minhauzena meli, nevienam nekaitējot, ļauj atbrīvoties no ikdienas problēmām un garlaicības. | Apgalvojums Secinājums |
| Pieminētās ikdienas problēmas var būt traģiskas, tāpēc dažkārt kādam labāk nepateikt patiesību. Piemēram, kad cilvēks ir neglābjami slims un patiesība var tuvināt viņa nāvi. Šādus melus dzīvē pieņemts dēvēt par “svētajiem meliem”. Šādus melus, ja tie kaut uz brīdi attālina traģisko mirkli un saglabā ticību nākotnei, es atbalstu. | Apgalvojums Secinājums |
|
Par melu cēloni var būt gan liekulība un savtīgums, gan minhauzeniskās fantāzijas, gan “svētie meli”. Tomēr, lai kāds būtu meļa nolūks, tas melošanu īsti neattaisno, jo ikvienam ir tiesības dzirdēt patiesību, lai cik rūgta tā arī nebūtu. Meli nav patiesība. Tātad — melot nav labi.
|
Secinājums Atziņa |