Lietišķo rakstu valodas stila teikumos var būt dažādas sintaktiskās konstrukcijas: savrupinājumi (pielikumu, pielikumu grupu, savrupinātus apstākļus vai apstākļu grupas, divdabja teicieni), uzrunas, uzrunas grupas u.c.
Savrupinājumi
Pielikums ir teikuma palīgloceklis, kas izteikts ar lietvārdu un saskaņots ar paskaidrojamo vārdu dzimtē, skaitlī un locījumā.
Pielikums parasti nosauc:
- profesiju: skolotāja Anna Bērziņa;
- radniecību: brālis Tomass;
- piederību kādai personu grupai: skolniece Annija;
- kāda priekšmeta pazīmju vai īpašību kopumu: bailulis zaķis;
- mākslas darba žanru: glezna "Kliedziens".
Latviešu valodā pielikums parasti atrodas pirms paskaidrojamā vārda:
Gleznotāja Maija Tabaka labi pazīstama ne tikai Latvijā.
Pielikuma grupa veidojas, ja pielikumam tiek pakārtoti citi teikuma palīglocekļi.
Maija Tabaka, gleznotāja, labi pazīstama ne tikai Latvijā.
Savrupināts pielikums: gleznotāja.
Maija Tabaka, latviešu gleznotāja, labi pazīstama ne tikai Latvijā.
Savrupināta pielikuma grupa: latviešu gleznotāja.
Gleznotāja Maija Tabaka labi pazīstama ne tikai Latvijā.
Pielikuma grupa veidojas, ja pielikumam tiek pakārtoti citi teikuma palīglocekļi.
Ja pielikums vai pielikuma grupa atrodas aiz paskaidrojamā vārda, tad rodas savrupinājums, kuru no pārējās daļas atdala ar komatiem vai domuzīmēm.
Savrupināts pielikums: gleznotāja.
Maija Tabaka, latviešu gleznotāja, labi pazīstama ne tikai Latvijā.
Savrupināta pielikuma grupa: latviešu gleznotāja.
Apstākļi ir teikuma palīglocekļi, kas norāda darbības vietu, laiku, veidu, nolūku un cēloni vai pazīmes mēru. Savrupina viena nosaukuma apstākļus, kas precizē iepriekšējo apstākli.
Tālu prom no Latvijas, Šveicē, Rainis pavadīja daudzus gadus.
Vietas apstāklis (kur?): tālu prom no Latvijas.
Vietas apstāklis (kur?): Šveicē.
Toreiz, pirmajās dienās pēc atgriešanās, Rainis vēl sapņoja par demokrātisku Latviju.
Laika apstāklis (kad?): toreiz.
Vietas apstāklis (kur?): Šveicē.
Toreiz, pirmajās dienās pēc atgriešanās, Rainis vēl sapņoja par demokrātisku Latviju.
Laika apstāklis (kad?): toreiz.
Laika apstāklis (kad?): pirmajās dienās pēc atgriešanās.
Lēni, rindu pēc rindas, top “Fausta” tulkojums.
Veida apstāklis (kā?): lēni.
Veida apstāklis (kā?): rindu pēc rindas.
Lēni, rindu pēc rindas, top “Fausta” tulkojums.
Veida apstāklis (kā?): lēni.
Veida apstāklis (kā?): rindu pēc rindas.
Nedrīkst savrupināt
Svarīgi!
pulksteņa laika apzīmējumu aiz dienas nosaukuma vai datuma:
Pirmajā septembrī pulksten 10.00 svinīgi tika uzsākts jaunais mācību gads.
Jaunās sporta zāles atklāšana notiks 20. decembrī plkst. 16.00.
datuma un mēneša nosaukumu aiz gadskaitļa: 2024. gada 28. maijā paredzēts valsts eksāmens latviešu valodā 9. klasei.
dažāda veida apstākļus, kas teikumā seko cits aiz cita: Toreiz (kad?) Šveicē (kur?) Raini nepameta ilgas pēc dzimtenes.
datuma un mēneša nosaukumu aiz gadskaitļa: 2024. gada 28. maijā paredzēts valsts eksāmens latviešu valodā 9. klasei.
dažāda veida apstākļus, kas teikumā seko cits aiz cita: Toreiz (kad?) Šveicē (kur?) Raini nepameta ilgas pēc dzimtenes.
Visbiežāk savrupina laika un vietas apstākļus.
Divdabja teicienu veido:
- lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -ies, -usi, -usies);
- lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta);
- daļēji lokāmais divdabis (-dams, -dama, -damies, -damās);
- nelokāmais divdabis ar izskaņu (-ot, -oties)
- vismaz viens patstāvīgs vārds, kurš šo divdabi paskaidro.
Divdabja teiciens var atrasties gan teikuma sākumā, gan vidū, gan beigās un ir atdalāms ar komatiem.
Divdabju pareizrakstība ir ļoti svarīga — atkārto apgūto 7. klasē.
Par divdabja teiciena veidošanas un divdabju pareizrakstības nosacījumiem atkārto mācīto 9. klasē.
Reizēm divdabi var paskaidrot palīgteikums vai tiešā runa, tad veidojas plašāka savrupināma grupa, kuras pamatā ir divdabis.
Pieturzīmju lietojums:
- pirms divdabja, ja tas nav teikuma sākumā, liekams komats;
- aiz divdabja liekams komats, ja seko palīgteikums:
- aiz divdabja liekams kols un pēdiņas, ja seko tiešā runa;
- pārējās pieturzīmes lietojamas, ievērojot teikuma uzbūves īpatnības.
Piemērs:
Zane, manīdama, ka tuvojas liels un stiprs negaiss, uzreiz devās uz mājām.
manīdama – divdabis,
ka tuvojas liels un stiprs negaiss – palīgteikums, kas piesaista sev divdabi,
manīdama, ka tuvojas liels un stiprs negaiss – plašāka savrupināma grupa.
manīdama – divdabis,
ka tuvojas liels un stiprs negaiss – palīgteikums, kas piesaista sev divdabi,
manīdama, ka tuvojas liels un stiprs negaiss – plašāka savrupināma grupa.
Māte piegāja pie ciemiņiem, teikdama: “Laipni aicināti pie galda!”
teikdama – divdabis,
“Laipni aicināti pie galda!” – tiešā runa, kas piesaista sev divdabi,
teikdama: “Laipni aicināti pie galda!” – plašāka savrupināma grupa.
teikdama – divdabis,
“Laipni aicināti pie galda!” – tiešā runa, kas piesaista sev divdabi,
teikdama: “Laipni aicināti pie galda!” – plašāka savrupināma grupa.
Lai nostiprinātu savrupinājumu lietojumu teikumā, noskaties šo video.
Izmantojot dažādus lietišķo rakstu veidus, var iznākt lietot pielikumu – titulu.
Tituls – piešķirts vai mantots goda nosaukums; arī amata, kvalifikācijas pakāpes nosaukums. (tezaurs.lv)
Izņemot tos titulus, ko pārmanto aristokrāti, tituli parasti ir:
- zinātnisku grādu (bakalaurs, maģistrs, doktors),
- profesiju un arodu (skolotājs, ārsts, redaktors u.c.),
- vēlētu amatu (senators, prezidents, deputāts),
- ieceltu amatu (ministrs, ministru prezidents, vēstnieks, konsuls, lietvedis u.c.),
- bruņoto spēku rangu (ģenerālis, kapteinis, leitnants, admirālis u.c.),
- baznīcu hierarhijas (mācītājs, kardināls, bīskaps, mulla, rabīns u.c.) apzīmējumi.
Svarīgi!
Atkarībā no apstākļiem šos titulus var lietot atsevišķi vai kopā ar uzvārdu. Latviešu valodā vienīgie tituli, kurus lieto aiz uzvārda, ir kungs un kundze.
Dažādos laikos ir mēģināts šo dīvainību labot:
- sapludinot kungu, kundzi ar uzvārdu - Bērziņkungs, Bērziņkundze, bet šī kombinācija ne visiem vārdiem ir labskanīga;
- iesakot kungus un kundzes izskaust vispār, jo tie atgādinot klaušu laikus un latvietim nemaz nepiestāvot;
- pārceļot kungu un kundzi uzvārda priekšā: kungs Bērziņš, kundze Lapiņa, tomēr šis ieteikums Latvijā nav ieviesies, un mēs cits citu pēc tradīcijas uzrunājam, uzvārda ģenitīva formai pievienojot titulu kungs, kundze.
Uzruna ir vārds vokatīvā, ar ko tiek uzrunāts cilvēks, dzīvnieks, parādība vai pat priekšmets. Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos - ar komatu.
Komatu skaits un atrašanās vieta ir saistīta ar uzrunas atrašanās vietu teikumā:
1. Ja uzruna atrodas teikuma sākumā, komats liekams aiz tās.
Dēliņ, kāpēc tik bēdīgs?
2. Ja uzruna atrodas teikuma vidū, komats liekam gan pirms uzrunas, gan aiz tās.
Atlaid mani, puisīt, upē!
3. Ja uzruna atrodas teikuma beigās, komats liekams pirms tās.
Paldies par palīdzību, zivtiņ!
Ja uzrunu paskaidro citi teikuma locekļi, tad izveidojas uzrunas grupa. Arī uzrunas grupa ar komatiem jāatdala no pārējās teikuma daļas.
Varenais ērgli, tu esi debesu karalis!
varenais ērgli – uzrunas grupa.
Svarīgi!
Personu vietniekvārdi tu un jūs nav uzruna.
Tā kā uzruna ir vēršanās pie kāda, tad šādos teikumos teikuma beigu pieturzīme bieži būs izsaukuma vai jautājuma zīme.