Mitrinājuma koeficients ir attiecība starp nokrišņu daudzumu un iztvaikojamību gadā vai kādā citā noteiktā laika periodā. Mitrinājuma koeficients ir decimāldaļskaitlis, kas var būt lielāks vai mazāks par 1.
Lai veiktu kāda dabas kompleksa, biomas, ekosistēmas izpēti praktiskiem mērķiem, svarīgi zināt siltuma un mitruma attiecību (balansu) pētāmajā teritorijā. Daļa nokrišņu, kas nonāk uz zemes virsmas, iztvaiko un nokļūst atpakaļ atmosfērā, bet daļa satek upēs, jūrās, okeānos un iesūcas augsnē. Dažādu gaisa temperatūru ietkemē no augsnes iztvaiko dažāds mitruma daudzums: jo lielāka gaisa temperatūra, jo lielāka gaisa spēja uzņemt sevī mitrumu ūdens tvaiku veidā, un otrādi. . Atsevišķos karsta klimata rajonos iztvaikošanas spēja var būt pat daudz lielāka nekā uz zemes nonākušais nokrišņu daudzums. Turpretī citos rajonos nokrišņu daudzums var pārsniegt iztvaikošanas spēju. Attiecība starp nokrišņu daudzumu un to faktisko iztvaikošanu nosaka attiecīgās teritorijas mitrinājuma pakāpi. Tai ir liela nozīme biomu veidošanās un attīstības procesos, kā arī lauksaimniecībā, augkopībā, zemkopībā, kultūraugu pareizā izvēlē un audzēšanā. Iztvaikošana ir ūdens tvaiku nonākšana atmosfērā no ūdens, augsnes un augāja virsmas. Šajā ziņā mitrie tropiskie meži, piesātinot gaisu ar mitrumu, savā izplatības apgabalā būtiski ietekmē klimatu.
Mitruma daudzumu, kas var maksimāli iztvaikot pie attiecīgās gaisa temperatūras, sauc par iztvaikojamības spēju.
Šeit domāta iztvaikošanas spēja, ja mitruma daudzums ir neierobežots. Tātad – jo apvidū ir augstāka temperatūra, jo lielāka iztvaikojamība. Taču faktiski uz sauszemes iztvaikojamība atkarīga galvenokārt no nokrišņu daudzuma un nevar to pārsniegt, jo no sausas augsnes mitrums nevar iztvaikot. Iztvaikojamību, tāpat kā teorētisko nokrišņu daudzumu, izsaka ar iztvaikojošā ūdens slāņa biezumu milimetros visbiežāk gadā (mm/gadā).
Teritorijas mitrinājuma koeficientu aprēķina:
Jo mazāks ir mitrinājuma koeficients, jo klimats sausāks. Ja gada nokrišņu daudzums ir apmēram vienāds ar (faktisko) iztvaikojamību, tad mitrinājuma koeficients ir tuvu 1, kas uzskatāms par pietiekamu dotajiem siltuma apstākļiem. Ja M koef. <1, tad mitrinājums ir nepietiekams, bet, ja M koef. < 0,3, tad par trūcīgu, un klimats ir ļoti sauss. Ja M koef. >1, tad teritorijas mitrinājums ir bagātīgs, bet, ja M koef. >1,5, tad mitrinājums ir pārbagāts jeb pārlieku mitrs. Mitrinājuma koeficients mainās arī atkarībā no ģeogrāfiskā platuma un atmosfēras cirkulācijas. Reizēm mitrinājuma koeficientu sauc arī par mitruma bilanci.
Gada vidējais nokrišņu un iztvaikojamības daudzums atkarībā no ģeogrāfiskā platuma
Piemērs:
Vidusāzijā, gandrīz izžuvušas Arāla jūras apvidū, gada nokrišņu daudzums ir apmēram 200 mm, bet iztvaikojamības spēja –1000 mm. Aprēķinot mitrinājuma koeficientu M. koef. = = 0,2, var secināt, ka mitrinājums šajā rajonā ir ļoti trūcīgs un klimats ir ļoti sauss.
Tātad, izsakot attiecību starp mitruma un siltuma apstākļiem, starp nokrišņu daudzumu un iespējamo iztvaikojamību, mitrinājuma koeficients palīdz izskaidrot biomu un augšņu zonu izvietojumu, hidrogrāfiskā tīkla biezību, kā arī pareizi noteikt rajonus un iespējas specializēties attiecīgo lauksaimniecības nozaru attīstībā.