6. Kultūras reģioni - 2

Mūsdienu globalizācijas procesos tie ir cieši sasaistīti un to starpā notiek dažādu kultūras elementu mijiedarbība. Sāk veidoties masu jeb t.s. globālā kultūra. Vēsturiski vairāki kultūras reģioni Āzijā, Āfrikā un Okeānijā ir akumulējuši, saglabājuši sevī senvēsturisko kultūru mantojumu, kam pa virsu mijiedarbojoties ir uzslāņojusies lielo ģeogrāfisko atklājumu un vēlākās pasaules reģionu kolonizācijas atnestie eiropeiskās, arābiskā u.c. kultūru elementi. Faktiski pasaulē pakāpeniski notiek kultūru un citu dzīves norises sfēru globalizācija, ko veicina digitālie, informatīvie sakari starp pasaules valstīm. Otrā teorijas sadaļā tiek apskatīti:

Izplatīts Tuvajos un Vidējos Austrumos, Centrālajā Āzijā un Ziemeļāfrikā. Reģionā kopumā ir liels ūdens ūdens trūkums, tuksnešains, sauss, arīds klimats, tāpēc šī kultūras reģiona teritorija ir ļoti nevienmērīgi apdzīvota. Cilvēki dzīvo pārsvarā jūru, upju un ezeru piekrastēs, kalnu ielejās. Islams jeb musulmanisms sākotnēji ir radies Arābijas pussalā, no kurienes laika gaitā tas ir plaši izplatījies gan Centrālajā Āzijā gan arabizācijas procesā Ziemeļāfrikā, ieskaitot senās Ēgiptes, Feniķijas, Divupes un citas senkultūras. Šajā reģionā, Jeruzalemē atrodas arī jūdaisma centrs, savukārt Saūda Arābijā Meka ( Kaabas Melnais akmens) un Medina ir lielākie šī reģiona islama reliģiskie centri. Islama svētie raksti ir Korāns, dievs tiek dēvēts par Allahu, viņa pravietis ir Muhameds, bet labie un nelabie gari par džiniem. Islamā ir divi galvenie reliģiskie novirzieni, izplatītākais ir sunnītisms (Saūda Arābijā, Ziemeļāfrikā u.c.), otrs, mazāk izplatītais ir šiītisms (Irānā, Azerbaidžānā u.c.). Taču ir vēl citi, daudz mazāki islama novirzienu (sufisms u.c.) Šajā kultūrā ir īpatnēja rakstu sistēma, rakstīts tiek no labās puses uz kreiso, no augšas uz leju, tāpat kā jūdaismā, kur svētos rakstus sauc par Toru un Talmudu. Ebrejiem Jeruzalemē atrodas nozīmīga svētvieta - Raudu Mūris. Jūdaismā dievs tiek saukts dažādi - Jahve, Jehova, Savaofs, kura baušļus no Sinaja kalna jūdiem nonesa pravietis Mozus, kas pieminēts arī kristiešu Bībeles Vecajā Derībā. Lielā mērā Jeruzalemi var uzskatīt par kristietības, jūdaisma un islama reliģiju centiem.  Gan arābu gan ebreju kultūrās pārtikā aizliegts lietot cūkgaļu. Islamā aizliegts attēlot dzīvniekus un civēkus, atļauti tikai dažādi ornamenti un augu, ziedu motīvi. Islama kultūra ir slēgta sabiedrība. Vairums musulmaņu valstu atļauta poligāmija jeb daudzsievība. Konservatīvajā islamā ģimenē galvenais noteicējs ir vīrs, bet jūdaismā sieva, māte. Cieņā lielas ģimenes, zēnus un meitenes skolā māca un audzina atšķirti. Sabiedrībā ļoti tiek godināti veci, dzīves gudrību uzkrājuši cilvēki, kā arī lielu ģimeņu mātes. Arābu zemēs sievietes atšķirībā no vīriešiem maz iesaistās sabiediskajā dzīvē un darbā, vairāk veltot laiku ģimenei. Diemžēl radikālā islamā, valda viduslaiku šariata likumi, tad labākā gadījumā meitenēm ir tikai pamatskolas izglītība, piemēram, Afganistānā pie talibu nākšanas pie varas. Bagātajās arābu naftas valstīs,Saūda Arābijā, Kuveitā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Omānā u.c. valsts sniedz lielu materiālo atbalstu savas valsts pilsoņiem. Daudzās valstīs sievietes seju aizsedz parandža, burka u.c. veida aizsegs. Ārzemniekiem ieģūt šo valstu pilsonību ir praktiski neiespējami. Šajā reģionā vairākās valstīs ir saglabājusie gandrīz vai absolūtā monarhija. (Marokā, Jordānijā, Saūda Arābijā, Kuveitā,AAE, Omānā, Bahreinā, Katarā). Tuvie Austrumi ir pastāvīgu nemieru, konfliktu un karu reģions. Persijas līča reģiona milzīgie naftas krājumi nodrošina milzsīgu naudas plūsmu nonākšanu daudzās valstīs, kurās radušies ultramoderni ekonomiskie, finansu un iepirkšanās tūrisma centri un kūrorti, piemēram Dubaja, Abu Dabi, Rijāda u.c. Šeit strādā miljoniem nepilsoņu, viesstrādnieku no Indijas, Pakistānas, Bangladešas, Somālijas u.c. apkaimes valstīm. 

 

Reģiona nosaukums jau raksturo tā ģeogrāfisko stāvokli. Sahāras tuksnesis gadu tūkstošiem ir bijis liels šķērslis Eiropas, Islama un citu kultūru izpatībai šajā Āfrikas daļā uz dienvidiem no Sahāras. Par savdabīgu pārejas zonu uzskatāma arī Sāhelas pustuksnesis. Aizsahāru apdzīvo pārsvarā negroīdās rases pārstāvju, kas lingvistiski pieder t.s. bantu tautām, daudzas no tām sastāv no visai tradīciju ziņā atšķirīgām ciltīm. Vēsturiski reģionu kolonizēja vairākas Eiropas metropoles - Francija, Lielbritānija, Portugāle, Beļgija u.c.  Tā kā reģionu lingvistiski apdzīvo daudz dažādu tautu tad nereti kāda no kolonizatoru valodām ir saglabājusies kā kopējā valsts valoda. Tā Rietumāfrikā izteikti dominē franču valoda, citur angļu, Angolā un Mozambikā portugāļu valoda. Tomēr pamazām kādas lielākas tautas vai cilts valoda mūsdienās jau nopietni konkurē ar  bijušajām Eiropas metropoļu valodām, tās izspiežot. Lai gan kristīgo misionāru darbība ir bijusi liela, tomēr spēcīgi ir sagalabājušies vietējie reliģiskie ticējumi un tradīcijas, senču garu, cilts totēmu u.c. veida politeisma, šamanisma, vudū maģijas kulti, kas nereti vietējo iedzīvotāju sadzīvē veiksmīgi tiek apvienoti un integrēti ar kristietību ( līdzīgi kā indiāniskajā Latīņamerikas reģionā). Austrumāfrikā izplatīta svahili, rietumāfriā hausu, jorubu, dienvidāfrikā cvanu, soto, kā arī angļu un būru (vecholandiešu) u.c. valodas. Namībijā daudzviet saglabājusies imigrantu vācu valoda. Kopumā reģionā dominē ekstensīvas, primitīvi apstrādātas lauku ainavas, apkārt pilsētām izteikta viltus jeb graustu urbanizācijas rajoni, kurus tūristiem nav ieteicams apmeklēt. Daudzi savdabīgu, etniskā stilā būvētu lauku ciemu, ar salmu, žagaru apmesta māla kleķa būdām. Savannās, lopkopju tautas, piemēram masaji, dzīvo ar dzīvniekiem kopējās, zonētās zariem nožogotās apaļās apmetnēs, kurās vakaros sadzen liellopus, lai pasargātu tos naktī no savannu plēsējie, lauvām, hiēnām u.c. Savannu lopkopjiem visai izplatīts ir barojošs lopu asiņu un piena maisījuma dzēriens.  Daudzviet ciltīs nozīmīgs, pat ar smagiem pārbaudījumiem, ir rituāls zēnu, retāk meiteņu iesvētīšanā pieaugušo cilts locekļu kārtā. Tradīcijām šajā reģionā ir galvenā nozīme, kas lauku apvidos aizstāj tur formālo valsts jurisdisko likumdošanu. Cieņā lielas daudzbērnu ģimenes, burvji, dziednieki, zintnieki. Reģionā salīdzinoši ļoti maz no akmens vai kieģeļiem būvētu pirmskolonizācijas perioda arhitektūras pieminekļu. 

 

Reģions sastāv no Ķīnas un Japānas apkšreģioniem. Japāņu valoda ir unikāla un nepieder nevienai valodu saimei,  liela nozīme ir zilbes skanējuma tonim, tāpat kā 

kīniešu valodā. Valodā nav "L " burta. Japāņu valodu var pierakstīt ar trim dažādām rakstību sistēmām: hiraganā (apaļākiki burti), katakanā (stūrainākii burti) un kandži (hieroglifi, kuri aizgūti no ķīniešu rakstības). Mūsdienās japāņu valodu mēdz diezgan bieži pierakstīt arī ar latīņu alfabēta burtiem jeb tā sauktajā rōmaji rakstībā, it īpaši uzņēmumu nosaukumos un logo, reklāmās un tad, kad nepieciešams japāņu tekstu ierakstīt datorā. Skaitļu pierakstam plaši izmanto arābu skaitļus, lai gan dažreiz lieto arī japāņu skaitļus.

Galvenās reliģijas sintoisms un budisms.