8. Latvijas kultūrvēsturiskie novadi

Līvu karogs (lībiešu: līvõd plagā) ir līvu tautas simbols. Zilā krāsa simbolizē jūru, baltā krāsa simbolizē jūrmalas smiltis, bet zaļā krāsa simbolizē mežmalu tālumā, raugoties no selgas jeb jūras puses. Karogs iesvētīts un pirmoreiz uzvilkts mastā 1923. gada 18. novembrī Irbes mācītājmuižā (Mazirbē). Šo dienu līvi atzīmē kā Karoga dienu. Par godu karoga iesvētīšanai, līvu dzejnieks un kultūras darbinieks Kārlis Stalte sacerēja skaņdarbu "Karoga dziesma" (Plagā loul) ar F. Mihlhauzena mūziku. Oficiāli karogs atjaunots 1988. gada 26. novembrī, Līvu kultūras savienības atjaunošanas dienā.

Lībiešu jeb līvu valoda ir Urālu valodu saimes somu grupas valoda, kurai visradniecīgākās ir tādas valodas kā igauņu, somu, karēļu, komi, sāmu, un Pievolgā dzīvojošo udmurtu, mordviešu, mariešu, čuvašu, vepsu. Šajā valodu saimē ir vēl samojedu grupas mazās tautas Sibīrijā, bet ungāru valoda ir radniecīgāka ugru grupai.  13. gadsimtā lībiski runāja ap 30 000 cilvēku Rīgas arhibīskapijas, Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas teritorijās. Livonijas kara laikā 16. gadsimtā lībiešu valodas lietotāju skaits Vidzemē samazinājās. 18. gadsimta sākumā Vidzemes lībiešu valoda gandrīz pilnīgi izzuda pēc Lielās mēra epidēmijas. 1852. gadā Kurzemes guberņas teritorijā lībiski vēl runāja 2394 cilvēku. Tomēr jau kopš 1. pasaules kara Latvijas lībiešu kopiena bija gandrīz pilnībā divvalodīga, līdztekus savai dzimtajai lībiešu valodai protot arī latviski. 20. gadsimta 20. - 30. gados pēc Latvijas Republikas izveidošanas ar Somijas, Igaunijas un Ungārijas valodnieku palīdzību notika lībiešu valodas uzplaukums. Pēc padomju okupācijas PSRS robežapsardzības pasākumu dēļ (Kurzemes jūrmala tika pasludināta par slēgto zonu) notika tradicionālās uz zvejniecību balstītās lībiešu kultūras izskaušana. Kanādā 2013. gadā, 103 gadu vecumā mūžībā aizgājusi Grizelda Kristiņa, kura bija pēdējais cilvēks uz planētas, kuras ģimenē dzimtā valoda bija līvu valoda. Līdz ar to tagad līvu valoda vairs nevienam nav dzimtā valoda. Pašreizējie lībiešu valodas zinātāji valodu vairs nav iemācījušies ģimenē no vecākiem, bet gan pašmācības ceļā. Lībiešu valoda ir stipri ietekmējusi latviešu valodu. Ja lietuviešu valodā uzsvars ir brīvs, var būt jebkurā  vārda zilbē, tad latviešu (latvju) valodā tas gandrīz vienmēr  ir uz pirmās zilbes. Dažos latviešu virzienu vārdos līvu valodas ietekmē saglabājies senais allatīva locījums, kas norāda došanās virzienu kurp?  Piemēram: augšup, lejup, mājup, kalnup, kurp, šurp, turp...Latviešu valodā daudzi vārdi ir lībiskas izcelsmes, piemēram, selga, joma, vajag, vai, puika u.c. Kurzemes pilsētas ir Liepāja, Ventspils Kuldīga, Saldus, Brocēni, Talsi, Tukums, Priekule, Sabile, Kandava, Valdemārpils, Skrunda, Stende, Aizpute, Grobiņa, Piltene un mazākā pilsēta Latvijā - Durbe. Vislabāk vecpilsētas centrs ir saglabājies Kuldīgā, bet vismodernākā ir Ventspils. Nīcas, Rucavas, Bārtas un Alsungas suitu tautastērpi tiek uzskatīti par vieniem no krāšņākajiem Latvijā. Kolkā atrodas lībiešu saieta nams.  No Kurzemes nāk K.Barons, K.Valdemārs, J,Rozentāls, prezidente V.Vīķe-Freiberga u.c. Kādreiz Kurzemē līdz 1923.gadam ietilpa arī Sventāja un Palanga, bet pēc tam Latvija un Lietuva apmainījās teritorijām, Lietuva atdeva Sēlijā esošo Aknīstes apkaimi. Ventspils un Liepāja ir nozīmīgas Latvijas neaizsalstošās ostas. Pie Irbes šauruma atrodas Slīteres nacionālais parks ar tradicionālu lībisku kultūrvidi, koka apbūvi un pamestām zvejas liellaivām. 

Par  lībiešiem var paklausīties šeit: https://skolo.lv/mod/url/view.php?id=15355344&lang=en

 

Vidzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas ziemeļu un centrālajā daļā, ko agrāk apdzīvoja līvi un leti. Sākotnēji tās līvu apdzīvoto daļu (Metsepoli, Gaujas un Daugavas līvu zemes) dēvēja par Līvzemi, bet letu un sēļu apdzīvoto daļu (Jersikas, Kokneses un Tālavas valstis) par Letiju. Livonijas Konfederācijas laikā tā bija daudz pašāka teritoriāla veidojuma vidus daļa ar Rīgas pilsētu centrā. Pirmo reizi rakstos "Vidus zemes" nosaukums parādījās pēc Zviedru Livonijas provinces izveides (Weddu-Semm, Pauls Einhorns 1649. gadā; Wyddu Zemme Georgs Elgers 1683. gadā; Widda-semme, Jānis Langijs 1685. gadā). Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Vidzemes rietumu daļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Vidus dialektā, ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Lībiskā dialekta izloksnēs un austrumdaļu, Malienu, kurā pamatiedzīvotāji runā dažādās augšzemnieku dialekta izloksnēs. Vidzeme ir Latvijas himnas, pirmo vispārīgo Dziesmu un deju svētku dzimtene Dikļos, Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene, kas radies jau 13.gs. Galvenās Vidzemes pilsētas ir Rīga, Jūrmala, Ogre, Sigulda, Cēsis, Valmiera, Alūksne, Valka, Madona, Gulbene , Limbaži u.c. No Vidzemes nāk tādi latviešu inteliģences pārstāvji kā A.Konvalds, K.Skalbe, brāļi Kaudzīši, J.Cimze, J.Vītols, E.Dārziņa, J.Poruks, R.Blaumanis. Novadam krāšņiem krastiem cauri līkumo seno lībiešu apdzīvotā Salaca un Gauja, daudzviet gar Vidzemes novada robežu tek likteņupe Daugava, kuras krastos ir Lielvārde, eposa "Lāčplēsis"autora A.Pumpura dzimtā apkārtne, Lielvārdes jostas izcelsmes vieta. Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmē dus teiksmām vītais Daugavas Staburags. Rīgas tuvumā atrodas Lielie Kangaru kalni ar milža, Lielā Vīra gultu. Siguldā pāri Gaujas senlejai slejas staltā Turaidas pils. Vislabāk vecpilsēta Vidzemē, ja neskaita Rīgu ir saglabājusies Cēsīs, savukārt Ogre un Valmiera ir ekonomiski visdinamiskāk augošās pilsētas. Daudzas Vidzemes pilsētas viduslaikos ir bijušas Hanzas savienībā. Vidzemē atrodas Gaujas nacionālais parks, Pierīgā atrodas Ķemeru nacionālais parks. Kultūrainavā spilgti izceļas Vidzemes augstienes savdabīgā, aizsardzībā ņemtā Piebalgas pauguraines kultūrainava ar savdabīgu koka māju arhitektūras stilu.