Lai tekstu būtu vieglāk uztvert, nepieciešams ievērot konkrētus teksta izkārtojuma nosacījumus.

Virsraksts — parasti teksta centrā ar lielākiem burtiem un treknrakstā.
 
Starp tekstu un virsrakstu ir jāievēro atstarpe. Tā ir viena rindkopa ar roku rakstītā tekstā, viens enter taustiņš datorrakstā. Tāpat atstarpes jāievēro starp teksta apakšvirsrakstiem (ja tādi ir) un pārējo tekstu, kā arī starp teksta virsrakstu un apakšvirsrakstu.
 
Tekstam ir jābūt sadalītam rindkopās. 
Katru jaunu domu parasti sāk ar jaunu rindkopu.
Tekstu sāk ar ievadu — šajā daļā tiek pieteikts teksta temats, paskaidrots, kāds ir autora nolūks un ko autors, iespējams, sagaida no lasītājiem. 
Piemērs:
Šodien es jums pastāstīšu par saviem piedzīvojumiem ASV. Ceru, ka manis rakstītais jums palīdzēs labāk iepazīt šo valsti.
Ievadu var sākt arī ar jautājumu, uz kuru tālāk — galvenajā daļā — tiks sniegta atbilde.
Piemērs:
Vai zināji, kapēc bruņupuči dzīvo ilgāk nekā cilvēki?
Ievadu sāk ar atkāpi no malas.
Ievadam tāpat kā virsrakstam ir jāspēj saistīt lasītāja uzmanību, lai teksts tiktu lasīts tālāk.
Ievads nav garš. Jo garāks teksts, jo garāks ievads.
 
Nākamā ir galvenā daļa jeb iztirzājums, kas ir visplašākā teksta daļa. Tajā tiek minēti visi argumenti, fakti, izstāstīti notikumi. Rakstot iztirzājumu, jāievēro secīgums — 
katrai nākamajai domai ir jābūt saistītai ar iepriekšējo, katram jaunam notikumam daiļdarbā ir jābūt iepriekšējā notikuma sekām.
Svarīgi atcerēties, ka katra jauna doma ir jāsāk jaunā rindā ar atkāpi no malas. 
Tekstu pabeidz ar nobeigumu. To sāk ar atkāpi jaunā rindā no malas.
Arī šeit atkarībā no teksta veida tas var būt viens teikums (dzejā, publicistikā, interneta tekstos) vai vesela rindkopa (zinātniskā tekstā, avīzes, žurnāla rakstā).
Daiļliteratūrā nobeigumā raksta darbības beigas, galvenā varoņa izdarītos secinājumus, pārdomas, kādu atziņu, ko guvis galvenais varonis.
Piemērs:
Un tā Ansis saprata, ka īstā laime ir nevis naudā, bet gan tuvinieku mīlestībā.
Zinātniskajā literatūrā, publicistikā (laikrakstos, interneta lapās), domrakstos nobeigumā tiek rakstīti vispārēji secinājumi, kas radušies no tekstā izstāstītā.
Piemērs:
Viss iepriekš minētais pierāda, ka pasaules augu daudzveidība ir lielāka nekā parasti mēdz domāt.
Dzejā, publicistikā, interneta tekstos, vēstulēs nobeigumā var tikt iekļauts arī kāds novēlējums, aicinājums lasītājam, jautājums lasītāja pārdomām.
Piemērs:
Nu tad turies, draugs! Ceru drīz tiksimies!
Nobeigumā izdarītajiem secinājumiem jāsaskan ar tekstā minētajiem apgalvojumiem vai jābūt no tiem tieši izsecinātiem. Nobeigumā netiks sniegti jauni fakti, piemēri, apgalvojumi.
 
Labākai teksta uztveršanai tā noformēšanā var izmantot izcēlumus — dažādas krāsas, burtveidolus, lielumu, tomēr izcēlumiem nevajadzētu būt pārāk daudz.
Svarīgi!
Jāatceras, ka viena veida izcēlumiem, piemēram, apakšvirsrakstiem, jālieto vienāds burtveidols, krāsa un lielums.
Tekstu noformē ar attēliem, diagrammām un citu vizuālu informāciju. Bet arī tai nevajadzētu būt pārāk daudz, lai nenomāktu teksta saturu.