Lībieši – viena no senākajām Baltijas jūras somu izcelsmes tautām.
Svarīgi!
Publicistikā un zinātniskajā literatūrā pārsvarā lieto apzīmējumu "lībietis"; poētiskais vārds "līvs" biežāk sastopams daiļliteratūrā, dzejā, sarunvalodā, dažādos informatīvos un vēsturiskos tekstos.
Senatnē lībieši apdzīvoja plašas teritorijas, galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. Lībiešu valodā runāja lielā daļā mūsdienu Latvijas – Kurzemes ziemeļos, Daugavas un Gaujas lejtecē, Vidzemes ziemeļrietumos un nedaudz arī mūsdienu Igaunijas pierobežā. Pakāpeniski, saplūstot ar latviešiem, lībiešu valodas izplatība mazinājās, un 19. gs. vidū tā bija dzirdama vairs tikai Vidzemes un Kurzemes ziemeļos.
Visilgāk lībiešu apdzīvotās teritorijas saglabājās Ziemeļrietumu Vidzemē un Ziemeļkurzemē – Baltijas jūras piekrastes ciemos starp Ovīšiem un Ģipku. Tā kā Ziemeļkurzemes lībiešu teritorijas bija ģeogrāfiski vairāk norobežotas no ieceļotājiem un lībiešu asimilācijas nekā Vidzemes teritorijas, tur lībiešu valoda saglabājās ilgāk. 20. gs. padomju okupācijas laikā lielākā daļa lībiešu bija spiesti pamest Lībiešu krastu un pārcelties uz dzīvi citās Latvijas vietās, un līdz ar to viņu valodas un kultūras attīstība vēl vairāk mazinājās. Mūsdienās lielākā lībiešu kopiena dzīvo Rīgā, Ventspilī un citās vietās.
Vēl 19. gadsimtā lībiešu valodā runāja vairs tikai 2500 cilvēku, bet šobrīd lībiešu valodā tekoši spēj sazināties ap 30 cilvēku. Lībiešu valodas runātāju skaita samazināšanos veicinājuši vairāki sociāli, politiski, ekonomiski un vēsturiski apstākļi, piemēram, lībiešu valoda nekad agrāk nav lietota sabiedriskās institūcijās, tā nav mācīta skolā un nav lietota kā baznīcas valoda.
Mūsdienās lībiešiem ir savs karogs un himna (lībiešu dzejnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Staltes vārdi; somu komponista Frīdriha Pāciusa mūzika, kas ir arī Igaunijas un Somijas himnas melodija).
DAŽAS LĪBIEŠU VALODAS ĪPATNĪBAS
Svarīgi!
Lībiešu valoda pieder urāliešu valodu saimes somugru valodu apakšsaimes Baltijas jūras somu valodu atzaram. Tuvākās radnieciskās valodas ir igauņu, somu un karēļu valoda.
Pirmie pierakstītie lībiešu valodas piemēri atrodami jau Livonijas Indriķa hronikā. Savukārt lībiešu rakstu valoda veidojās kopš 19. gs. vidus.
Lībiešu valodā tāpat kā latviešu valodā izmanto latīņu alfabētu. Tajā ir 39 burti:
a ā ä ǟ b d ḑ e ē f g h i ī j k l ļ m n ņ o ō ȯ ȱ õ ȭ p r ŗ s š t ț u ū v z ž
Lībiešu valodas vārdu skanējumu iespējams noklausīties šeit: https://livonian.tech/
Līdzskaņa mīkstinājumu atzīmē ar komatu zem burta (ḑ, ļ, ŗ, ţ ), patskaņu garumu atzīmē ar garumzīmi (ā, ī, ū, ō) vai garumzīmi kombinācijā ar citām diakritiskajām zīmēm – umlautu (ä, ǟ), tildi (ȭ) un punktu virs burta (ȱ). Lībiešu valodā ir daudz divskaņu un pat trijskaņu, piemēram, kuoig ‘kuģis’, tieudõ ‘zināt’.
Lībiešu valodā uzsvars ir uz pirmās zilbes, un tas pārmantots arī latviešu valodā.
Lokāmajiem vārdiem lībiešu valodā ir vairāk locījumu nekā latviešu valodā. Lībiešu valodā nav dzimtes kategorijas; dzimti nosaka kontekstā. Tāpat ar konteksta palīdzību tiek nošķirtas darbības vārda vienskaitļa pirmās un trešās personas formas. Darbības vārdiem ir tikai divi laiki – tagadne un pagātne.
LĪBIEŠU VALODAS PĒDAS LATVIEŠU VALODĀ
Latviešu un lībiešu valoda ilgus gadsimtus bijusi ciešā mijiedarbē, tāpēc abās valodās redzama savstarpējā ietekme. Mūsdienu latviešu valodas pamatā ir vidus dialekts, kas vēsturiski veidojies lībiešu un baltu cilšu (latgaļu, zemgaļu un kuršu) apdzīvotajā teritorijā ap Gauju un Daugavu. Tāpēc latviešu valodā var saskatīt dažādas lībiešu valodas ietekmes, piemēram, izrunā, gramatikā, aizguvumos un vietvārdos.
Latviešu valodā atrodami samērā daudzi ikdienā lietoti lībiešu cilmes vārdi, piemēram, jauda, loms, liedags, selga, salaka, kāzas, puķe, pīlādzis, kukainis, puika, sēne, maksāt, muiža, laulāt, ķidāt, vai, vajag. Mūsdienās Latvijas teritorijā saglabājušies arī lībiskas cilmes vietvārdi Kolka, Roja, Ainaži, Ādaži, Limbaži, Ikšķile, Usma, Nurmiži, Vainiži, Urga, Jugla, Venta, Kangari u. c.
Lībiešu valodas ietekme visvairāk jūtama latviešu valodas lībiskajā dialektā, kurā runā Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos. Lībiskā dialekta nosaukums saistīts ar lībiešiem, kas dzīvoja šajās teritorijās ilgāk, tāpēc šeit lībiešu valodas iezīmes tika saglabātas plašāk. Lībisko dialektu veido divas grupas: Kurzemes izloksnes, kurās runā Kurzemes ziemeļdaļā un Vidzemes izloksne, ko runā ziemeļrietumu Vidzemē. Kurzemes izloksnes sauc arī par tāmnieku izloksnēm.
LĪBIEŠU VALODAS UN KULTŪRAS AIZSARDZĪBA MŪSDIENĀS
Lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO pasaules apdraudēto valodu atlantā (UNESCO Atlas of the World’s Languages in Danger), tāpēc nozīmīgs ir tās saglabāšanas uzdevums. Saskaņā ar starptautiski pieņemto "Izvērstās ranžētās paaudžu lingvistiskās pēctecības skalu" (EGIDS - Expanded Graded Intergenerational Disruption Scale) 2025. gadā no pasaulē izmantotajām 7159 valodām 44% valodu ir apdraudētas. Tikai apmēram 100 valodu pasaulē atbilst augstākajai drošības skalai, un starp tām ir arī latviešu valoda (sk. Ethnologue).
Apdraudētā valoda – valoda, kurai draud izzušana. Tam par iemeslu ir salīdzinoši neliels un strauji sarūkošs runātāju skaits. Tāda valoda netiek pārmantota nākamajās paaudzēs, un tā vairs nav ikdienas saziņas līdzeklis noteiktā runātāju kopienā. Valodas zudumu veicina globalizācijas procesi, kad mazās valodas nespēj izturēt konkurenci ar skaitliski lielām un izplatītām valodām. Lai gūtu sociālas un ekonomiskas priekšrocības, valodas lietotāji cenšas apgūt un izmantot kādu prestižāku valodu. Valodas zudumu ietekmē arī demogrāfiskie procesi un migrācija. Mūsdienās vienai trešdaļai pasaules valodu ir mazāk nekā 1000 runātāju. Pastāv uzskats, ka gadsimta laikā varētu izzust 50 līdz 90 procentu apdraudēto valodu.
Sociolingvistikā tiek lietots arī metaforisks jēdziens valodas nāve. Tas raksturo stāvokli, kad kādā valodā vairs nav neviena dzimtās valodas lietotāja. Atskatoties vēsturē, pat lielu tautu valodas kā, piemēram, sanskritu, latīņu, sengrieķu, gotu valoda mūsdienās ir mirušas valodas. Tādas ir arī latviešu valodai radniecīgās valodas – senprūšu, galindu, jātvingu, zemgaļu, kuršu valoda.
Britu valodnieks Deivids Kristals uz jautājumu, kā aizsargāt valodas, rakstīja: "Lai to izdarītu, jāpatur prātā trīs galvenie priekšnoteikumi. Pašam cilvēkam ir jāvēlas valodu saglabāt. Valstu valdībām ir jāsniedz viņiem nepieciešamais atbalsts. Tam vajadzīga nauda. Valodu saglabāšana nav lēta. Valodu nepieciešams dokumentēt – aprakstīt vārdnīcās un gramatikās. Jāsagatavo valodas skolotāji, jāraksta un jāiespiež grāmatas, jāveido izkārtnes, jāorganizē kopienu centri, kā arī jāveic daudzi citi pasākumi." (Kristals, D. Mazā valodas grāmata, LVA, 2019, 142).
Aktīvi strādājot pie kādas valodas atjaunošanas un aizsardzības jautājumiem, iespējama valodas atdzimšana. Tas ir process, kad sabiedrībā pakāpeniski atjaunojas valodas lietojums, valodā paplašinās dažādas sociolingvistiskās funkcijas un tā no jauna atgriežas dzīvo valodu saimē. Kā piemēru var minēt ivrita vai īru valodas atdzimšanu. Gandrīz 1700 gadu pēc ivrita pakāpeniskas izzušanas šo valodu atjaunoja, kad 1948. gadā nodibināja Izraēlas valsti. Arī īru valoda, kura 19. gadsimta beigās bija praktiski izzudusi, 20. gadsimtā piedzīvoja atdzimšanu un Īrijas konstitūcijā 1937. gadā tika atzīta par valsts valodu.
Lai veicinātu valodas saglabāšanas un atjaunināšanas procesu, mūsdienās daudz tiek darīts lībiešu valodas tiesiskās aizsardzības un valodas attīstības jomā. Latvijas Republikas 1991. gada 19. marta likumā Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju pirmoreiz tika definēts lībiešu juridiskais statuss – "sena Latvijas pamattautība".
Valsts valodas likumā ir iekļauts pants, kas nosaka valsts rūpes par lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.
Arī Latvijas Republikas Satversmē ir norādīts, ka "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas".
Lībiešu un to valodas mantojuma loma latviešu nācijas izveidē un valsts atbildība par lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu uzsvērta arī 2021. gadā pieņemtajā Latviešu vēsturisko zemju likumā.
Valsts atbildība un rūpes par lībiešu valodas un kultūras saglabāšanos tiek īstenotas caur politikas dokumentiem – Valsts valodas politikas pamatnostādnēm, Latviešu vǖsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu un citiem. Valsts valodas politikas pamatnostādnēs iekļauti uzdevumi nodrošināt lībiešu valodas tiesisko aizsardzību, sekmēt valodas pētniecību, normēšanu un dokumentēšanu, konferenču un semināru rīkošanu, valodas avotu elektroniskās krātuves pieejamību, atbalstīt lībiešu valodas apguvi un tās popularizēšanu. Svarīgi ir uzturēt dzīvās valodas lietojumu, tāpēc veicami dažādi pasākumi, lai cilvēkus ar lībiešu valodas prasmi aktīvi iesaistītu valodas vides saglabāšanā un valodas popularizēšanā.
Šis darbs ir īpaši aktuāls tieši šobrīd, jo no 2022. līdz 2032. gadam norisinās ANO Starptautiskā pirmiedzīvotāju valodu desmitgade (UN International Decade of Indigenous Languages). Lai to atzīmētu, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, LU Lībiešu institūts un Latvijas Nacionālais kultūras centrs 2023. gadu bija pasludinājuši Lībiešu mantojuma gadu. Tā laikā visās lībiešu savulaik apdzīvotajās teritorijās tika izcelts lībiskais mantojums valodā, kultūrā un senatnes pieminekļos.
Lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā (Lībiešu tradicionālā kultūra), kas apliecina lībiešu mantojuma unikālo vērtību un bagātību, savukārt Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauta Lībiešu kultūrtelpa (Nemateriālais kultūras mantojums). To veido lībiešu vēsturiski apdzīvotās zemes Latvijas teritorijā, kur visspilgtāk izpaužas lībiskās dzīves iezīmes – valodas lietojums, tradīcijas, saimniekošana, kultūras norises. Plašu ievērību guvuši četrpadsmit zvejniekciemi Ziemeļkurzemes teritorijā no Ovīšiem Baltijas jūras krastā līdz Ģipkai Rīgas jūras līča piekrastē, ko dēvē par Lībiešu krastu (www.livones.net/lv/libiesi/libiesu-krasts/).
Mūsdienās interese par lībiešu valodu pieaug. Tiek organizēti dažādi pasākumi, izstādes, koncerti. Lībiešu bērni un jauniešu apgūst lībiešu valodu un kultūru gan ikgadējā vasaras skolā, gan regulārās nodarbībās LU Lībiešu institūtā. Lībiešu valodā turpina iznākt daiļliteratūra un top jauni izdevumi par lībiešu valodu un kultūru.
Lībiešu valodas un kultūras resursu platformā https://livonian.tech/ interesenti var iepazīties ar lībiešu valodas leksiku, vietu nosaukumiem, kā arī audiovizuālajiem mācību materiāliem. Arī lībiešu kultūrtelpas portālā http://www.livones.net iekļauta plaša informācija par lībiešu tautas vēsturi, valodu, kultūru, aktuālām norisēm u. c. jautājumiem.