Valsts valoda ir ar likumu aizsargāta valoda, kam ir īpašs juridiskais statuss un ko izmanto mutvārdos un rakstos oficiālos darījumos dažādās sociālās darbības jomās – valsts varas un pārvaldes institūcijās, tiesvedībā, lietvedībā, policijā un bruņotajos spēkos, tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā u. c., kā arī publiskās informācijas un saziņas telpā – vietu un iestāžu nosaukumos, norādēs, izkārtnēs, paziņojumos, publiskā saskarsmē u. c. Valsts valoda ir arī valsts iedzīvotāju kopējā saziņas valoda, kas veic sabiedrības integrācijas funkciju politiskajā, sociālajā un kultūras sfērā.
Svarīgi!
Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.
Latviešu valodas īpašo statusu nosaka LR Satversmes 4. pants un Valsts valodas likuma 3. pants.
Īsa vēsture
Latvijas Republika kā neatkarīga valsts tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī, bet pirmais dekrēts par oficiāla statusa noteikšanu latviešu valodai ("Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs") tika publicēts iepriekš – 1918. gada 4. janvārī. Tajā noteikts, ka "visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās". Vienlaikus visām citām valodām "tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu". Tomēr 1922. gadā publicētajā Latvijas Republikas Satversmē pants par latviešu valodas valstisko statusu nebija iekļauts.
1935. gadā tika izsludināts Likums par valsts valodu. Tas bija pirmais valsts valodas likums Latvijā un atbilda visām tā laika starptautisko tiesību normām. Likumā bija noteikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Ņemot vērā reālo situāciju, likumā tika reglamentēts arī vācu un krievu valodas lietojums.
1940. gadā, kad Latvijas Republika tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu. Kad 1941. gada jūnijā Latviju okupēja vācu karaspēks, par oficiālo valodu noteica vācu valodu. Pēc padomju varas atjaunošanas 1944. gadā latviešu valodu turpināja lietot daudzās tautsaimniecības jomās, taču pakāpeniski to no dažādām lietojuma sfērām izspieda krievu valoda, šim procesam īpaši padziļinoties 60.–80. gados.
Sākoties Trešās atmodas posmam, aktualizējās arī latviešu valodas tālākās attīstības jautājums. 1988. gadā pēc tautas balsojuma LPSR Augstākā padome pieņēma papildinājumu Konstitūcijā, kur ierakstīja, ka "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda". Turpinājumā 1988. gada 6. oktobrī tika pieņemts Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par latviešu valodas statusu. Lēmumā bija uzdots nodrošināt "latviešu valodas vispusīgu attīstību un mācīšanu, garantēt tās lietošanu valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās un to lietvedībā". Saskarsmē ar valsts institūcijām lēmums lika "nodrošināt pilsoņiem pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu valodu". Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo formāli Padomju Savienībā netika skaidri definēts oficiālās vai valsts valodas statuss. Kaut arī publiski PSRS sludināja visu tautu un valodu vienlīdzību, realitātē nozīmīgākajās tautsaimniecības jomās dominēja krievu valoda.
Turpinot Latvijai virzīties uz savu valstisko patstāvību, 1989. gada 5. maijā pēc likumprojekta aktīvas sabiedriskās apspriešanas tika pieņemts Latvijas PSR Valodu likums, kurā par vienīgo valsts valodu noteica latviešu valodu. Likuma ievaddaļā teikts: "Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru apdzīvo latviešu tauta. Viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda."
1992. gada 31. martā jau pēc valsts neatkarības atjaunošanas tika pieņemts Latvijas Republikas Valodu likums, kurš jaunā redakcijā papildināja 1989. gadā pieņemto Latvijas PSR Valodu likumu un skaidrāk formulēja latviešu valodas statusu Latvijā.
1998. gada 15. oktobrī arī Satversmes 4. pants tika papildināts ar tekstu, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Par godu šim notikumam 2021. gadā pēc Valsts prezidenta ierosinājuma 15. oktobri noteica par atzīmējamo dienu – Valsts valodas dienu.
1999. gada 9. decembrī Valsts valodas likumu apstiprināja jaunā redakcijā un tāds tas ir spēkā arī šobrīd. Likuma mērķis ir nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Tajā noteikts, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. Likumā noteikts arī īpašs statuss latgaliešu rakstu valodai un lībiešu valodai.
2004. gadā līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā latviešu valoda arī starptautiski ieguva oficiālās valodas statusu un kļuva par vienu no darba valodām Eiropas Savienības institūcijās. Pievienojoties šai valstu apvienībai, katrai dalībvalstij ir tiesības izvēlēties, kuru no savām valodām tā vēlas pasludināt par ES oficiālo valodu. Visām valstu oficiālajām valodām ir līdzvērtīgs statuss. Eiropas Savienībā augstu vērtē kultūru un valodu daudzveidību. Pazīstamais moto "Vienoti daudzveidībā" apliecina gan lielo, gan mazo valodu nozīmi sabiedrības attīstībā. Par daudzvalodības ideju un valodu apguves nepieciešamību tiek atgādināts 26. septembrī, kad tiek atzīmēta Eiropas Valodu diena.
Lai izpildītu Valsts valodas likumā ietvertos noteikumus, valsts institūciju pienākums ir veidot valsts valodas politiku. Valodas politikas mērķis ir nodrošināt latviešu valodas tālāku attīstību, lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju Latvijā un pasaulē, kā arī sekmēt tās lietojumu Latvijas sabiedrībā.
Svarīgi!
Valsts valodas likuma 24. pantā noteikts, ka "valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību".