1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums ir nozīmīgs normatīvais dokuments, kura mērķis ir nostiprināt latviešu valodas statusu un nodrošināt valsts valodas tiesisko regulējumu un tās attīstību.
Valsts valodas likums – Latvijas Republikā valsts varas augstākās institūcijas apstiprināti noteikumi, kas nosaka latviešu valodas kā valsts valodas lietojuma regulējumu un nodrošina tās uzturēšanu, aizsardzību un attīstību.
Svarīgi!
Valsts valodas likuma mērķis ir nodrošināt
1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību;
2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;
3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;
4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas;
5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.
Likums paredz, ka valsts nodrošina arī latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida un lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.
Ikviena cita Latvijā lietotā valoda ir uzskatāma par svešvalodu.
Valsts arī rūpējas par latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.
Likumā ir norādes uz tām jomām, kurās, ievērojot sabiedrības intereses, jālieto valsts valoda:
- patērētāju tiesību aizsardzība,
- sabiedrības veselība un veselības aizsardzība,
-
sabiedrības drošība,
-
darba tiesības,
-
drošība darba vietā,
-
tikumība,
-
sabiedriski administratīvā uzraudzība.
Likums nosaka tiesības lietot latviešu valodu un sazināties valsts valodā iestādēs un organizācijās, izmantot valsts valodu lietvedībā un dokumentos, oficiālā saziņā starp privātpersonām un valsts institūcijām. Iestāžu darbinieku pienākums ir zināt un lietot valsts valodu noteiktā valodas prasmes līmenī. Valsts valoda jālieto nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās, tiesvedībā, izglītībā, sabiedriskajos medijos. Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Arī privātās iestādēs un privātos publiskos pasākumos jālieto valsts valoda, ja tas skar likumīgas sabiedriskās intereses.
Svarīgi!
Lietojot latviešu valodu oficiālā saziņā, jāievēro literārās valodas normas.
Likumā atrunāti gadījumi, kad pieļaujamas atkāpes no valsts valodas lietojuma un saziņā izmantojamas citas valodas vai arī līdztekus svešvalodai jānodrošina tulkojums valsts valodā. Piemēram, valsts valodas lietojums neattiecas uz Latvijas iedzīvotāju neoficiālo saziņu, nacionālo un etnisko grupu iekšējo saziņu, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā lietoto valodu. Noteikumi pieļauj arī citu valodu izmantojumu ārkārtējās situācijās – medicīniskās palīdzības izsaukumos, likumpārkāpumu u. c. gadījumos. Svešvalodā var notikt saziņa arī Nacionālo bruņoto spēku starptautiskās operācijās un mācībās, valsts iestāžu sarakstē ar ārvalstu partneriem, zinātniskās darbības jomā.
Likumā formulēti noteikumi par publisku pasākumu norises kārtību valsts valodā visos tajos gadījumos, kuros jāievēro likumīgas sabiedriskās intereses. Kinofilmas, videofilmas un to fragmenti, kas paredzēti publiskai demonstrēšanai, ieskaņojami vai dublējami valsts valodā vai arī līdztekus oriģinālajam skaņas pavadījumam pievienojami subtitri valsts valodā.
Valsts valoda lietojama vietu nosaukumos, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu nosaukumos, kā arī uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos u. c. norādēs sabiedriskajās vietās. Informācija latviešu valodā jāiekļauj arī preču etiķetēs un marķējumos, lietošanas instrukcijās, garantijas dokumentos un tehniskajā pasē.
Likumā uzmanība ir pievērsta arī personvārdu atveides noteikumiem, kā arī vienotas terminoloģijas izstrādes un lietojuma prasībām valsts valodā.
Par likuma neievērošanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.
Perspektīvā valstij jāveido ilgtermiņa valsts valodas politika, kurā paredz latviešu valodas zinātnisko izpēti, tās aizsardzību un valodas apguvi.