Pirms krusta kariem 11. gs. Eiropa bija politiski un militāri sašķelta, vara piederēja reģionāliem feodālajiem valdniekiem, kuri nepārtraukti cīnījās par to.
Feodālisms — viduslaiku Eiropas sabiedriska un ekonomiska sistēma, kurā seniors dalīja zemi vasaļiem, kuri apmaiņā pret aizsardzību vai citiem pakalpojumiem šo zemi apstrādāja.
Feodālajā sistēmā bija skaidra hierarhija, kura sastāvēja no karaļa, senjoriem un vasaļiem. Zemnieki - vasaļi nodeva daļu no savas ražās kā nodevas un nodorošināja pārtiku augstākajiem sabiedrības slāņiem, savukārt viņiem pašiem nebija īpašuma tiesību un ierobežotas iespējas pārvietoties vai uzlabot savu sociālo stāvokli. Feodālajā sabiedrībā tradīcijas un iedzimtība noteica cilvēka stāvokli un pienākumus, un reti kurš varēja izmainīt savu kārtas piederību vai lomu.
Kristietība bija dziļi iesakņojusies sabiedrības dzīvē, un baznīcai bija liela ietekme ne tikai garīgajā, bet arī poltiskajā jomā. Šajā laikā pieauga pāvesta vara, tomēr tā bieži sastapās ar pretestību no laicīgajiem valdniekiem, kuri vēlējās saglabāt kontroli pār savām zemēm un baznīcām. Eiropa tajā laikā piedzīvoja ekonomiskus un sociālus uzplaukumus, kuri bija saistīti ar jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem un iedzīvotāju skaita pieagumu, veicinot pilsētu attīstību un tirdzniecību.
1. attēls: Nirnbergas viduslaiku pilsēta
Politiski Eiropa bija nemierīga — Svētās Romas impērija centās nostiprināt savu varu, bieži iesaistoties konflitkos ar kaimiņiem un risinot konfliktus arī iekšēji. Bizantijas impērija Austrumos bija novājināta pēc ilgstošām cīņām ar musulmaņu spēkiem, īpaši seldžuku turkiem, kas 11. gadsimtā bija iekarojuši lielu daļu Mazāzijas. Spānijā noritēja rekonkista — kristīgo valdnieku cīņa pret muslmaņiem, kas kontrolēja lielu daļu Libērijas pussalas kopš 8. gadsimta.
Seldžuku turki — viduslaiku turku tauta, kas 11.gs. izveidoja spēcīgu impēriju, aptverot teritorijas no Anatolijas mūsdienu Turcijā līdz Pakistānai.
2. attēls: Turcijas galvaspilsēta Stambula, kādreizējā Bizantijas galvaspilsēta Konstantinople
Krusta kari, kuri sākās 11. gs. beigās, bija šo sarežģīto politisko, reliģisko un sociālo situāciju rezultāts.
Krusta kari — viduslaiku militārie gājieni, kurus Romas karoļu baznīca organizēja no 11. līdz 13.gadsimtam, lai atgūtu Svēto zemi no musulmaņiem un paplašinātu kristietības ietekmi Eiropā.
Kopumā tiek izdalīti dažādi krusta karu cēloņi.
Reliģiskie cēloņi
- Svētās zemes atgūšana — oficiālais krusta karu iemesls bija nepieciešamība atgūt musulmaņu varai piederošo Jeruzalemi un citus Svētās zemes reģionus. Kristieši uzskatīja, ka šīs zemes pieder viņiem, jo tās bija saistītas ar Jēzus dzīvi un kristietības izcelsmi.
- Baznīcas un Pāvesta autoritātes nostiprināšana — Pāvests Gregors VII un viņa sekotāji centās nostiprināt pāvesta autoritāti ne tikai pār Eiropas kristiešiem, bet arī ārpus tās. Krusta kari deva iespēju pāvestam Urbanam II stiprināt savu autoritāti, apvienojot Eiropas kristiešus vienotā cīņā.
Svētā zeme - svētās zemes ir teritorijas Tuvajos Austrumos, kuras ir svētas lielākajām pasaules reliģijām - jūdaismam, kristietībā un islāmam. Tās apver reģionu, kuras mūsdienās pazīstamas kā Izarēla, Palestīna un daļēji Jordānija. Šajās teritorijās svarīgakās pilsētas, īpaši, Jeruzaleme, Bētleme un Nācarete, ir bieži svētceļojumu galamērķi piesaistot ticīgos no visas pasaules.
Svēto zemju statuss ir izraisījis politiskus konfiltkus un domstarpības - mūsdienās arī saistībā ar Izarēlas un Palestīnas konfilktu. Tā ir teritorija, kuras īpašumtiesības un pārvaldību apstrīd vairākas reliģiskās un etniskās grupas.
3. attēls: Pāvests Gregors VII (1020–1085)
Pāvests Gregors VII bija viens no ietekmīgakajiem viduslaiku pāvestiem, pazīstams ar savu reformu kustību, kas centās nostiprināt pāvesta autoritāti pār laicīgajiem valdniekiem. Jau pirms oficiālā krusta karu sākuma viņš izteica domu par militāru palīdzību Biznatijai cīņā pret musulmaņiem un Svētās zemes atbrīvošanu.
4. attēls: Pāvests Urbāns II (1042–1099)
Urbāns II bija pāvests, kurš 1095. gadā izsludināja pirmo krusta karu ar savu slaveno aicinājumu Klermonas koncilā. Viņš aicināja Eiropas kristiešus doties uz Svēto zemi, lai atgūtu no musulmaņiem Jeruzalemi , solot grēku piedošanu tiem, kas karā piedalīsies.
Politiskie un militārie cēloņi
- Musulmaņu draudi Biznatijai — Biznatijas imperators Aleksijs I Komnēns lūdza Rietumu palīdzību pret seldžuku turkiem, kuri apdraudēja Bizantijas teritorijas. Šis bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kas lika pāvestam Urbanam II izsludināt pirmo krusta karu 1095. gadā.
- Feodālās kārtības nestabilitāte — daudzi Eiropas bruņinieki un karotāji, īpaši no Francijas, bija nemierīgi un nemitīgi iesaistījās vietējos konfiltos. Krusta kari piedāvāja iespēju šo situāciju novirzīt uz ārejiem ienaidniekiem, vienlaikus iegūstot iespēju iekarot jaunas zemes.
5. attēls: Aleksijs I Komnēns (1081–1118)
Aleksijs I Komnēns bija Bizantijas imperators, kurš nostiprināja impēriju pēc ilgstošas krīzes. Viņš lūdza pāvesta palīdzību cīņā pret seldžuku turkiem, kuri aprdraudēja Bizantiju, tādejādi netieši izraisot pirmo krusta karu.
Ekonomiskie cēloņi
- Tirdzniecības ceļu kontorle — tirdzniecība starp Eiropu un Austrumiem bija ļoti svarīga, musulmaņu kontrole pār Vidusjūras austrumu reģioniem un tirdzniecības ceļiem radīja ekonomiskas problēmas Eiropas tirgotājiem.
- Demogrāfiskā situācija Eiropā — pieaugošais iedzīvotāju skaits Eiropā radīja nepieciešamību pēc jaunām zemēm un resursiem, kas arī motivēja daudzus doties karā.
Atsauce:
1. attēls: Nirnbergas viduslaiku pilsēta (30.10.2024.), mākslinieks Maikls Volgemuts (Michael Wolgemut);
3. attēls: Pāvests Gregors VII (1020–1085) (30.10.2024.), nezināms mākslinieks, autors user:GDK;
4. attēls: Pāvests Urbāns II (1042–1099) (30.10.2024.), nezināms mākslinieks;
5. attēls: Aleksijs I Komnēns (1081–1118) (30.10.2024.), nezināms mākslinieks.