2. Krusta karu norise un īstenošana

Krusta karu cēloņi bija dažādi, tie aptvēra reliģiskus, politiskus, sociālus un ekonomiskus faktorus — tos uzskata par vienu no nozīmīgākajiem viduslaiku vēstures posmiem, kuri ietekmēja Eiropas un Tuvo austrumu vēsturi. Šie kari notika dažādos virzienos un teritorijās. Šajos karos ievērojamu lomu spēlēja bruņinieku ordeņi, kuri bieži bija galvenie spēki krusta karu vadīšanā, piedāvājot militāru spēku, organizatorisko struktūru un reliģisku pamatojumu karadarbībai. Krusta karos piedalījās bruņinieki — misionāri.

 

Krusta karu laikā feodālā sistēma nodrošināja karaspēku un finansiālo resursu. Senjori piešķīra zemi vasaļiem apmaiņā pret militāru atbalstu, un vasaļi apņēmās kalpot saviem senjoriem krusta karos. Papildus vasaļi apstrādāja feodāļu zemi un nodeva daļu ražas kā nodevas apmaiņā pret aizsardzību. Senjori bieži vien deva norādījumus un piedalījās krusta karos, vadot savus vasaļus. 

Svarīgākais un zināmākais krusta karu virziens bija uz Tuvajiem Austrumiem, to mērķis bija atgūt musulmaņu kontrolē esošo Jeruzalemi un citas Svētās zemes teritorijas. Pirmais krusta karš sākās pēc pāvesta Urbāna II aicinājuma, tas ir pazīstams ar krustnešu veiksmīgu Jeruzalemes ieņemšanu 1099. gadā, kā arī vairāku krustnešu valstu, tostarp Jeruzalemes karalistes, dibināšanu. Tomēr šīs valstis izrādījās nestabilas, un laika gaitā musulmaņi atguva zaudētās teritorijas. Piemēram, 1187. gadā slavenais musulmaņu karavadonis Saladins ieņēma Jeruzālemi. Līdz 1291. gadam krustnešu klātbūtne Tuvajos Austrumos praktiski beidzās. 

 

​

 

Saladins bija musulmaņu karavadonis, Ēģiptes un Sīrijas sultāns, kurš apvienoja islāma pasauli un vadīja cīņu pret krustnešiem. Viņš ir vislabāk pazīstams ar to, ka 1187. gadā kaujā pie Hatinas sakāva krustnešu spēkus un atguva Jeruzalemi. 

 

Rekonkista jeb kristīgo valstu atgūšanas kustība Pireneju pussalā bija daļa no plašākas krusta karu kustības, lai gan tā sākās jau pirms pirmajiem krusta kariem uz Tuvajiem Austrumiem. Tās galvenais mērķis bija izdzīt musulmaņus, kas kopš 8. gadsimta bija okupējuši lielu daļu Spānijas un Portugāles teritoriju. 

 

​

 

Granadas padošanās 1492. gadā iezīmēja pēdējās musulmaņu valsts krišanu Pireneju pussalā, noslēdzot gandrīz 800 gadu ilgušo Rekonkistu — kristiešu cīņu par pussalas atgūšanu no musulmaņiem. 

 

Baltijā krusta kari izpaudās kā vardarbīga kristietības izplatīšana starp vietējām pagānu ciltīm. Krusta karu kustība sākās 12. gadsimtā un turpinājās līdz 13. gadsimta beigām, iekarojot un kristījot tādas teritorijas kā Livonija. Šie kari bija saistīti ar vācu, dāņu un zviedru krustnešu centieniem paplašināt savu ietekmi Baltijas jūras reģionā. 

Kā plašāku Baltijas krusta karu kustības daļu izceļ Livonijas krusta karus (1198–1290). Sākotnēji tos vadīja Zobenbrāļu ordenis, vēlāk Livonijas ordenis, kas apvienojās ar vācu ordeni. Šo karu rezultātā tika pakļautas un kristītas lībiešu, latgaļu, sēļu, zemgaļu un igauņu ciltis. 1201. gadā dibinātā Rīga kļuva par krustnešu centru Baltijā, ar laiku tika nodibināta Livonijas konfederācija — vācu pārvaldīta zemju apvienība Baltijā. 

 

​

 

Bīskaps Alberts bija viens no galvenajiem kristietības izplatītajiem Baltijas reģionā. Viņš dibināja Rīgas pilsētu 1201. gadā, padarot to par Zobenbrāļu ordeņa un Livonijas krusta karu centru, kas vērsti pret vietējām pagānu tautām. Bīskaps Alberts bija arī Livonijas bīskapijas izveidotājs un nostiprināja vācu klātbūtni Baltijā. 

 

 

Pirmais krusta karš (1096–1099): sākās pēc pāvesta Urbāna II aicinājuma atgūt Svēto Zemi no musulmaņu kontroles. Krustneši veiksmīgi iekaroja Jeruzalemi un izveidoja vairākas kristīgās valstis Tuvajos Austrumos, tostarp Jeruzalemes karalisti.

 

Otrais krusta karš (1147–1149): atbilde uz Edessas (viena no krustnešu valstīm) grāfistes krišanu. Tas bija pirmais krusta karš, kurā piedalījās Eiropas monarhi — Francijas Ludvigs VII un Vācijas karalis Konrāds III. Kara rezultātā krustneši tika sakauti un tika novājināta krustnešu ietekme Tuvajos Austrumos. 

 

Trešais krusta karš (1189–1192): pēc Jeruzalemes zaudēšanas musulmaņu līdera Saladina vadībā Anglijas karalis Ričards Lauvassirds, Spānijas karalis Filips II un Vācijas karalis Frederiks I apvienojās un vadīja krusta karu, kurā izdevās panākt daļējus militāros panākumus, bet Jeruzalemi neatguva. Rezultātā vienojās par kristiešu svētceļnieku pieeju Svētajai zemei. 

 

Ceturtais krusta karš (1202–1204): tas novirzījās no sākotnējā mērķa, tas beidzās ar Konstantinopoles ieņemšanu un Bizantijas impērijas īslaicīgu sadalīšanu. Paralēli šim krusta karam ar 1202. gadā izveidotā Zobenbrāļu ordeņa palīdzību tika organizēta ekspedīcija uz Baltijas reģionu, kas rezultātā noveda pie šī reģiona kristianizācijas un pakļaušanas vācu ietekmei.

 

Bērnu krusta karš (1212): zināms kā krusta karš kurā lielākā daļa krustnešu bija jauni cilvēki un bērni. Karu aizsāka zēni no Francijas un Vācijas zemēm, kuri iedvesmojoties no ticības devās uz Jeruzalemi ar mērķi atbrīvot Svēto zeme. Viņu pārliecība bija, ka viņu nevainība un ticība piespiedīs musulmaņu līderus nodot Jeruzalemi bez asinsizliešanas. Daudzi dalībnieki mira ceļā bada, slimību dēļ, bet daļa no viņiem nonāca verdzībā. 

 

Piektais krusta karš (1217–1221): tas bija mēģinājums ieņemt Ēģipti, tas bija stratēģisks solis pret musulmaņu spēkiem, taču beidzās ar krustnešu sakāvi un atkāpšanos. 

 

Sestais krusta karš (1228–1229): Svētās Romas imperators Frederiks II diplomātiski panāca Jeruzalemes atdošanu kristiešiem bez kaujas, noslēdzot līgumu ar Ēģiptes sultānu un Jeruzaleme tika īslaicīgi atgūta.

 

Septītais krusta karš (1248–1254): Francijas karalis Luijs IX vadīja krusta karu pret Ēģipti, kas beidzās ar smagu sakāvi un karaļa gūstu. 

 

 

Luijs IX (1214–1270) bija Francijas karalis viens no ievērojamākajiem viduslaiku valdniekiem. Piedalījās septītajā krusta karā, kura mērķis bija atgūt Svēto zemi no musulmaņu varas, kara iznākums bija neveiksmīgs. Piedalījās arī astotajā krusta karā, kuras laikā nomira Tunisijā 1270. gadā.

 

Astotais krusta karš (1270): Krusta karš Luija IX vadībā, šoreiz krustneši devās uz Tunisiju, taču karš beidzās ātri pēc Luija IX nāves, un lielie militārie mērķi netika sasniegti. 

 

Devītais krusta karš (1271–1272): Gājienu vadīja Anglijas kroņprincis Edvards, tas bija pēdējais mēģinājums atgūt zaudētās teritorijas, taču arī tas beidzās bez panākumiem. 

 

Krusta kari atstāja dziļas un ilgstošas sekas gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos. Politiski tie vājināja Bizantijas impēriju, īpaši pēc Konstantinopoles izlaupīšanas Ceturtā krusta kara laikā, kas ievērojami samazināja impērijas spēku un ietekmi. Eiropas krusta kari vājināja feodālo sistēmu — daudzi senjori devās karagājienos un zaudēja kontroli pār savām zemēm. 

Ekonomiski bija jūtama tirdzniecības paplašināšanās — kari atvēra jaunus tirdzniecības ceļus starp Eiropu un Tuvajiem Austrumiem, veicinot garšvielu, zīda un citu eksotisku preču plūsmu uz Eiropu.

Sociāli krusta kari ietvēra jaunu zināšanu, tehnoloģiju un ideju plūsmu Eiropā, pateicoties kontaktam ar islāma pasauli, piemēram, iespaidoja universitāšu izveidi un attīstību, kā arī iedvesmoja gotikas stila arhitektūras uzplaukumu. 

 

​

 

​

 

Boloņas universitāte, dibināta 1088. gadā, ir vecākā nepārtraukti darbojošās universitāte pasaulē. Krusta kari netieši veicināja Boloņas universitātes attīstību, jo radīja plašāku interesi par islāma pasauli un tās pētniecību. Šīs zināšanas un teksti ietekmēja Eiropas izglītības sistēmu un paplašināja izglītības un zinātnes apmaiņu starp dažādiem reģioniem.

 

 

Viduslaiku teksti par krusta kariem bieži izceļ reliģisko cīņu starp kristiešiem un musulmaņiem, slavējot krustnešus kā varoņus un ticības aizstāvjus. Tajos bieži ir stāsti par drosmīgiem varoņdarbiem, uzsverot atšķirības starp kultūrām un ticībām. Šie teksti ir emocionāli un pārspīlēti, bieži rakstīti ar mērķi iedvesmot cilvēkus piedalīties karos un uzskatīt tos par dievišķu pienākumu.