19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Krievijas impērija piedzīvoja nopietnas problēmas. Rūpniecības attīstība, kas bija strauji sākusies 19.gs. beigās, izraisīja ievērojamas pārmaiņas sabiedrībā, bet neatrisināja pamatproblēmas - strādnieku zemo atalgojumu, smagos dzīves apstākļus un sociālo nevienlīdzību. Zemnieku stāvoklis arī bija kritisks, lielākā daļa lauku iedzīvotāju bija spiesti strādāt muižās vai nomāt zemi par augstu maksu, kas radīja neapmierinātību ar muižnieku privilegijām un zemes sadales principiem.
Attēls 1: Maskava 19.gs.
Politiskā sistēma Krievijā bija absolūti centralizēta, un cara Nikolaja II vara nepieļava nekādas demokrātiskas reformas. Impērijas iedzīvotājiem nebija vēlēšanu tiesības, vārda brīvības vai iespējas organizēties neatkarīgās politiskās kustībās. Tajā pašā laikā imperatora administrācija centās īstenot rusifikācijas politiku, kas apspieda mazākumtautības kultūras un valodas tā vēl vairāk palielinot nepamierinātību dažādās impērijas daļās, tostarp Baltijā.
Papildu spriedzi izraisīja Krievijas militārie zaudējumi Krievijas - Japānas karā (1904 - 1905), kas sagrāva valsts prestižu un izraisīja ekonomiskās grūtības. Šie apstākļi aizsāka notikumu virkni Krievijas impērijā, kuru sauc par 1905.gada revolūciju.
1905.gada janvārī Pēterburgā notika "Asiņainā svētdiena".
Attēls 1: Asiņainā svētdiena 1905.gada 22.janvārī
Asiņainā svētdiena notika 1905.gada 22.janvārī Pēterburgā, kad miermīlīgus strādniekus, kuri devās uz Cara pili, lai nodotu caram Nikolajam II petīciju par darba apstākļu uzlabošanu, apšaudīja Krievijas impērijas armija. Šis notikums, kad tika nogalināti simtiem cilvēku, kļuva par pagrieziena punktu Krievijas vēsturē un izraisīja maveida sacelšanos visā impērijā. Asiņainā svētdiena iezīmēja sākumu 1905.gada revolūcijai, kas bija viens no pirmajiem mēģinājumiem mainīt Krievijas absolūtisma sistēmu.
Krievijas vara centās apspiest revolūciju ar militāru spēku. Tika veikti represīvi pasākumi, īpasi lauku apvidos, kur karaspēks vardarbīgi apspieda sacelšanos. Tomēr revolūcija spieda imperatoru Nikolaju II 1905.gada 17. oktobrī izdot manifestu.
Attēls 2: 1905.gada oktobra manifests
Oktobra manifests, kuru 1905.gada 17.oktobrī izdeva Krievijas cars Nikolajs II, bija atbildes reakcija uz 1905.gada revolūciju un tās radīto apdraudējumu cariskajai varai. Manifestā tika solītas politiskās reformas, tostarp pārstāvniecības tiesību piešķiršana Valsts domē, reliģiskā brīvība, preses brīvība. Tomēr, lai gan šie solījumi radīja cerības par uzlabojumiem, manifestu plaši kritizēja, jo tajā tika saglabāta cara absolūtā vara un daudzos gadījumos reformas palika tikai virspusējas.
Latvija 1905.gada revolūcijas laikā
Latvijā 1905.gada revolūcija izpaudās kā daļa no kopējās impērijas kustības. Latvijas teritorijā revolūcija atsķīrās ar to, ka vietējie iedzīvotāji pievienoja arī nacionālās prasības, jo rusifikācijas politika un muižnieku dominance izraisīja dziļu nepamierinātību.
Pilsetās, piemēram, Rīgā un Liepājā, strādnieki aktīvi piedalījās streikos un demonstrācijās, pieprasot labākus darba apstākļus un politiskās brīvības. Latvijas laukos, īpaši Vidzemes un Kurzemes guberņās, muižnieki kļuva par galvenajiem zemnieku protesta mērķiem. Muižu dedzinašana, kas izplatījās visā Latvijā, simbolizēja zemnieku sacelšanos pret novecojušajām sociālajām struktūrām.
Attēls 3: 1905.gada piemineklis 13.janvāra krastmalā
1905.gada 13.janvārī Rīgā, Daugavas krastmalā, notika strādnieku protests, kas bija daļa no plašākiem sacelšanās notikumiem Krievijas impēŗijā. Strādnieki pieprasīja uzlabot darba apstākļus, samazināt darba laiku un cīnīties pret rusifikāciju. Demonstrantiem atgriežoties no mītiņa, pie Daugavas krasta uz tiem atklāja uguni tikai nogalināti aptuveni 60 cilvēki un ievainoti 70. Daudzi baidoties no apšaudes lēca Daugavā un plānā ledus dēļ noslīka.
1905.gada revolūcija atstāja dziļas sekas gan Krievijā, gan Latvijā. Lai arī revolūcija tika apspiesta ar brutālām represijām, tai bija ievērojama ietekme uz sabiedrības apziņu. Latvijā represijas bija īpasi smagas - simtiem cilvēku tika sodīti ar nāvi vai izsūtīti uz Sibīriju, bet muižieku vara tika pilnībā atjaunota.
Attēls 4: Piemineklis 1905.gada revolūcijai Grīziņkalnā
1905.gada revolūcijas laikā Grīziņkalns kļuva par populāru strādnieku pulcēšanās vietu - tas bija viens no lielākajiem strādnieku rajoniem, kuros dzīvoja daudzi rūpnīcu darbinieki. Padomju Savienības pastāvēšanas laikā Grīzņkalna parku sauca par 1905.gada revolūcijas parku.
Tomēr revolūcija veicināja latviešu nacionālās pašapziņas pieagumu un politisko organizēšanos. Latvijas iedzīvotji sparata, ka cīņa par sociālām un politiskām tiesībām ir iespējama. Taja pašā laikā Krievijas Valsts domes izveide un nelielas politiskas reformas deva cerību uz turpmākām pārmaiņām.
1905.gda revolūcija iezīmējas Latvijas vēsturē kā svarīgs solis ceļā uz demokrātiju un neatkarību, kas tika iegūta 1918.gadā.