19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Krievijas impērija īstenoja plašu rusifikācijas politiku, lai nostiprinātu savu kontroli pār dažādajām Krievijas impērijas tautām un kultūrām.
Šāda veida politikas mērkis bija padarīt krievu valodu un kultūru dominējošu arī Latvjas teritorijā. Rusifikācija skāra dažādas jomas.
Izglītības sistēma krievu valoda kļuva par galveno mācību valodu.
Rusifikācijas poltika tika aktīvi īstenota cara Aleksandra III (1881-1894) un viņa dēla Nikolaja II (1894-1917)
Rusifikācija jeb pārkrievošana tāda politika ar kuras palīdzību tiek ietekmētu citu mazākumtautību pārtautošana, cenšoties panākt vietējās valodas, kultūras tradīciju pārveidošanu uz krievu valodu un kultūru.
Attēls 1: Aleksandrs III (1845-1895)
Aleksandrs III bija Krievijas imperators no 1881. līdz 1894. gadam, kurš bija pazīstams ar stingu autokrātisku valdīšanu. Viņš aktīvi īstenoja rusifikācijas politiku, kas bija vērsta uz mazākumtautību kultūru un valodas apspiešanu, īpaši Baltijā un Polijā. Aleksandrs III nostiprināja cara varu, samazinot reformas un konservatīvi valdot impēriju.
Attēls 2: Nikolajs II (1868-1918)
Nikolajs II bija Krievijas imperators no 1894. līdz 1917.gadam, kurš valdīja laikā, kad Krievijas impēŗija piedzīvoja lielas sociālās un politiskās nekārtības. Viņa valdīšanas laikā notika 1905.gada revolūcija, kas lika viņam pieņemt daļu reformas, tostarp varas sadali - izveidojot Valsts domi. Nikolajs II tika gāzts 1917.gada Februāra revoūcijā, un vēlāk nogalināts kopā ar savu ģimeni.
1887.gadā skolās tika aizliegta latviešu valoda, un visi mācību priekšmeti, izņemot reliģijas mācību, bija jāapgūst krievu valodā. Tas apgrūtināja latviešū kultūras un nacionālās identitātes uzturēšanu.
Rusifikācija ietekmēja arī reliģiju - tā politika ietekmēja arī pareizticības izplatīšanos, bet luterāņu un katoļu baznīcas darbība tika ierobežota. Tāpat vietējās pašvaldībās un administrācijā krievu valoda tika noteikta kā obligāta.
Jaunās strāvas kustība
19.gs. beigās Latvijā sākās idejiska kustība, ko sauca par Jauno strāvu. Tā bija dažādu sabiedrisko un kultūras pārmaiņu kustība, kas pieprasīja demokrātiskas reformas un sociālo taisnīgumu. Jaunā strāva ietekmējās no Eiropas sociālisma un progresīvajām idejām, un tās galvenie pārstāvji bija izglītoti jaunieši, skolotaji, žurnālisti un rakstnieki.
Viens no svarīgākajiem Jaunās strāvas izveides cēloņiem bija Krievijas impēŗijas rusifikācijas politika, kas apspieda latviešu valodu, kultūru un politisko pašnoteikšanos. Tas izraisīja spēcīgu pretošanos. Kustības izveidi ietekmēja arī sociālisma idejas. Arī Latvijas teritorijā, tāpat kā citās Eiropas daļās, 19.gs. izpaltījās sociālistiskās idejas par darba cilvēku tiesībām, sociālo taisnīgumu un ekonomisko līdzsvaru. Daudzi Jaunās strāvas pārstāvji iedvesmojās no marksisma, kas ieteica pāŗveidot sabiedrību, balstoties uz darba šķiras interesēm. Sociālisms kļuva par vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem virzieniem Jaunajā strāvā, un daļa līderu kļuva par ievēŗojamiem sociāldemokrātiem.
Sociālisms ir ideoloģija, kas iestājas par sabiedrības resursu un ražošanas līdzekļu kolktīvu vai valts kontroli, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu, vienlīdzību un darba cilvēku labklājību.
Ideoloģija ir kopums ar idejām, uzskatiem un vērtībām, kas nosaka cilvēku vai sabiedrības rīcību un skatījumu uz pasauli, politiku un sociālajām struktūrām.
Kustības idejas izplatīja prese, īpaši laikraksti, piemēram "Dienas lapa", kuriem redaktori bija Jaunās strāvas pārstāvji, tādi kā Rainis (Jānis Pliekšāns), kurš iedvesmoja sabiedrību ar saviem darbiem par brīvību, vienlīdzību un tautas tiesībām. Viens no viņa domubiedriem bija Pēteris Stučka, kurš vēlāk kļuva par vienu no pirmajiem sociālistisks kustības līderiem Latvijā.
Attēls 3: Laikraksts "Dienas Lapa"
Dienas lapa bija latviešu rakraksts, kurš iznāca laika posmā no 1886. līdz 1918.gadam. Tas tika izdots Rīga un kļuva par nacionālas atmodas un politiskās domas izpausmi Latvijas teritorijā. Laikrakstā rakstīja par jautājumiem, kas saistīti ar latviešu kultūru, valodu un tautas pašnoteikšanās tiesībām. "Dienas lapa" bija sociālās un politiskās diskusijas forums Latvijas teritorijā 19.gs. un 20.gs. mijā.
Attēls 3: Rainis (Jānis Pliekšāns) (1865-1929)
Rainis (Jānis Pliekšāns) bija ievērojams latviešu dzejnieks, dramaturgs un sabiedriskais darbinieks. Viņš bija viens no Jaunās strāvas kustības līderiem un aktīvi piedalījāš latviešu nacionālās atmodas procesā. Rainis rakstīja gan dzeju, gan drāmu un viņa darbi ietekmēja latviešu literatūru un kultūru, kā arī bieži izpaudās sociālisma idejāš. Viņš aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē, atbalstot sociālistiskas pārmaiņas.
Attēls 4: Pēteris Stučka (1865-1832)
Pēteris Stučka bija ievērojams latviešu sociāldemokrās, politiskais līderis un viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem. Viņš bija aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks un pēc revolūcijas kļuva par pazīstamu sociālistu, kurš atbalstīja darba cilvēku tiesību aizsardzību un sociālās reformas. Pēteris Stučka bija arī Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs 1918.gada laikā, kad tika izveidota pirmā Latvijas Padomju republika.
Attēls 5: Aspazija
Aspazija, īstajā vāŗdā Elza Rozenberga - bija latviešu dzejniece, dramaturģe un sabiedriskā darbiniece, kas dzīvoja 19. un 20.gs. mijā. Viņas darbos spēcīgi izpaudās cīņa par par sieviešu tiesībām, sociālo taisnīgumu un brīvību. Viņas darbi, piemēram, "Sudraba šķidrauts" un dzeļoju krājumi, kļuva par paliekošo latviešu kultūras mantojumu.
Jaunās strāvas idejas kopumā veicināja latviešu tautas pašapziņu un bija piedāvāja jaunas idejas un risinājumus sabiedrības problēmām. Jaunās strāvas idejas palīdzēja ne tikai attīstīt Latvijas kultūru un literatūru, bet arī veidoja pamatu Latvijas sociālistiskajām un nacionālajām kustībām nākotnē.