Franču revolūcijai bija dziļas sociālās un politiskās sekas. Tās rezultātā tika likvidēta monarhija un izveidota republika, kur vara piederēja tautai. Tika atceltas feodālās privilēģijas un izveidoti jauni likumi, kas balstījās uz brīvības vienlīdzības un tiesiskuma principiem. Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija kopumā nostiprināja individuālās tiesības un kalpoja par pamatu modernai cilvēktiesību izpratnei.
Kā vienu no nozīmīgākajām Franču revolūcijas sekām var minēt nacionālisma attīstību.
Kā vienu no nozīmīgākajām Franču revolūcijas sekām var minēt nacionālisma attīstību.
Nacionālisms — ideoloģija, kura nosaka to, ka nācijai ir tiesības sevi pārvaldīt teritorijā, kurā tā dzīvo.
Revolūcija veicināja franču tautas pašapziņu, kā arī stiprināja ideju par valsts piederību tautai. Nacionālisms izplatījās arī ārpus Francijas robežām, iedvesmojot citas tautas cīnīties par par šīm idejām. Piemēram, Itālijā un Vācijā nacionālistiskās kustības pieauga, kas galu galā noveda pie šo valstu apvienošanās no sašķeltām valstīm centralizētās valstīs — vācu zemju apvienošanas process (1864–1871) un Itālijas risordžimento kustība, kas apvienoja dažādas valstis Itālijas pussalā vienotā Itālijas karalistē 19. gadsimtā.
Franču revolūcijas radītās pārmaiņas veicināja modernizācijas, industrializācijas un urbanizācijas procesu straujāku attīstību. Piemēram, Lielbritānijā jau 18. gs. beigās sākās industriālā revolūcija, bet notikumi Francijā paātrināja šo procesu arī kontinentālajā Eiropā. Izglītības un zinātnes attīstība, kas sekoja revolūcijai, veicināja tehnoloģisko sasniegumu un rūpniecību attīstību.
Franču revolūcijas radītās pārmaiņas veicināja modernizācijas, industrializācijas un urbanizācijas procesu straujāku attīstību. Piemēram, Lielbritānijā jau 18. gs. beigās sākās industriālā revolūcija, bet notikumi Francijā paātrināja šo procesu arī kontinentālajā Eiropā. Izglītības un zinātnes attīstība, kas sekoja revolūcijai, veicināja tehnoloģisko sasniegumu un rūpniecību attīstību.
Industrializācija — process, kurā valsts vai reģions pāriet no tradicionālas ražošanas uz mehānisku ražošanu rūpnīcās.
Urbanizācija — process, kurā cilvēki pārceļas no laukiem uz pilsētām, izraisot pilsētu izaugsmi un paplašināšanos. Tā ietver arī infrastruktūras attīstību pilsētās (piemēram, dzīvojamo ēku, transporta un sabiedrisko pakalpojumu uzlabošanu).
Jaunie likumi un sociālās reformas radīja labvēlīgu vidi arī uzņēmējdarbības attīstībai un valstu ekonomiskajai izaugsmei. Piemēram, Nīderlandē un Beļģijā 19. gs. sākumā sākās intensīva industrializācija, kas stiprināja šo valstu ekonomiku. Lielākās pilsētas piedzīvoja strauju izaugsmi, jo cilvēki pārcēlās no laukiem uz pilsētām, meklējot darbu rūpnīcās un citos uzņēmumos. Tādas pilsētas kā Parīze, Londona un Berlīne piedzīvoja strauju iedzīvotāju pieaugumu un urbanizāciju.
Šie procesi būtiski mainīja sabiedrības struktūru, radot jaunu strādnieku šķiru. 19. gs. Eiropā sākās modernizācijas ēra, kas veicināja transporta un komunikāciju attīstību — dzelzceļu tīklu izveidi, kā arī tvaika kuģu izmantošanu starptautiskajā tirdzniecībā.
Franču revolūcijas sekas iespējams redzēt mūsdienās vairākās jomās. Demokrātiskās pārvaldes formas, kādas pastāv daudzās pasaules valstīs, balstās uz revolūcijas laikā izveidotajiem principiem. Cilvēktiesību idejas, kas tika nostiprinātas revolūcijas laikā, ir kļuvušas par globālu standartu un ir iekļautas ANO Cilvēktiesību deklarācijā. Tāpat nacionālisma idejas turpina ietekmēt politisko vidi daudzās valstīs, veicinot pašnoteikšanās un neatkarības kustības.
Turklāt sociālās reformas, kas aizsākās ar revolūciju, ir veicinājušas vienlīdzīgumu un taisnīgumu sabiedrībā. Daudzas mūsdienu sociālās un ekonomiskās idejas, piemēram, sociālā drošība un darba tiesības, ir attīstījušās no tām idejām, kas tika izvirzītas Franču revolūcijas laikā.
Šie procesi būtiski mainīja sabiedrības struktūru, radot jaunu strādnieku šķiru. 19. gs. Eiropā sākās modernizācijas ēra, kas veicināja transporta un komunikāciju attīstību — dzelzceļu tīklu izveidi, kā arī tvaika kuģu izmantošanu starptautiskajā tirdzniecībā.
Franču revolūcijas sekas iespējams redzēt mūsdienās vairākās jomās. Demokrātiskās pārvaldes formas, kādas pastāv daudzās pasaules valstīs, balstās uz revolūcijas laikā izveidotajiem principiem. Cilvēktiesību idejas, kas tika nostiprinātas revolūcijas laikā, ir kļuvušas par globālu standartu un ir iekļautas ANO Cilvēktiesību deklarācijā. Tāpat nacionālisma idejas turpina ietekmēt politisko vidi daudzās valstīs, veicinot pašnoteikšanās un neatkarības kustības.
Turklāt sociālās reformas, kas aizsākās ar revolūciju, ir veicinājušas vienlīdzīgumu un taisnīgumu sabiedrībā. Daudzas mūsdienu sociālās un ekonomiskās idejas, piemēram, sociālā drošība un darba tiesības, ir attīstījušās no tām idejām, kas tika izvirzītas Franču revolūcijas laikā.
