2. Franču revolūcija norise

18. gs. Apgaismības domātāji kā Voltērs, Džons Loks un Žans Žaks Ruso izvirzīja idejas par cilvēka prāta nozīmi, zinātni un cilvēku individuālajām tiesībām. Viņu uzskati par brīvību un vienlīdzību kļuva par pamatu dažāda veida pārmaiņām, kas noveda pie Franču revolūcijas. 
Franču revolūcija sākās 1789. gadā, kad ekonomiskās grūtības un sociālā nevienlīdzība izraisīja plašu nevienlīdzību starp sabiedrības kārtām. Karalis Luijs XVI saprotot situācijas nopietnību 1789. gada 5. maijā sasauca Ģenerālštatus (visu kārtu sapulci), lai risinātu finanšu krīzi. Tomēr, trešā kārta pārstāvot lielāko daļu iedzīvotāju, jutās nepietiekami pārstāvēta. Viņi izveidoja savu Nacionālo sapulci. 

 

1789. gada 14. jūlijā revolucionāri ieņēma Bastīlijas cietumu Parīzē — šis notikums simbolizēja revolūcijas sākumu. Bastīlijas cietoksnis pārstāvēja karalisko varu un tās ieņemšana bija simbolisks tautas spēka apliecinājums. Lai gan Bastīlijas cietoksnī tajā brīdī atradās tikai septiņi cietumnieki, šis notikums ieguva lielu nozīmi — kā simbols, kurš atspoguļoja tautas neapmierinātību ar karaļa varu. Šo notikumu uzskata par Franču revolūcijas sākumu. Drīz pēc tam augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņu deklarācija”, kurā tika noteikti brīvības, vienlīdzības un brālības principi. 
1790. gada 21. septembrī Francija tika oficiāli pasludināta kā republika.
Revolūcija turpināja attīstīties un 1793. gadā Luijs XVI un viņa sieva Marija Antuanete tika sodīts ar nāvi giljotīnā, tādējādi šis notikums iezīmēja monarhijas beigas. Šajā periodā parādījās jaunas ievērojamas personības, kuras iesaistījās Francijas vadīšanā. Viena no šīm personībām bija Maksimiljēns Robespjērs, kurš vadīja jakobīņus un atbalstīja teroru, kura laikā tika izpildīti nāvessodi tūkstošiem cilvēku, kuri tika uzskatīti par revolūcijas ienaidniekiem. 

 

Maksimiljēns Robespjērs bija franču revolūcijas līderis un jakobīņu grupas vadītājs. Viņš bija pazīstams ar savām radikālajām metodēm republikas idejas atbalstam. Robespjērs kopā ar jakobīņiem īstenoja teroru, taču pats tika gāzts un arī sodīts ar nāvi giljotīnā.

 

1794. gadā beidzās Robespjēra valdīšanas periods Francijā un līdz ar to arī jakobīņu terora laiks, jo jakobīņu diktatūra tika gāzta.

 

1795. gadā izveidojās jauna valdības forma — direktorija, kas sastāvēja no pieciem direktoriem. Šī valdība mēģināja stabilizēt valsti pēc revolūcijas un jakobīņu terora laika, taču arī tā saskārās ar daudziem izaicinājumiem, ieskaitot ekonomiskās grūtības un politisku nestabilitāti. 
 
Revolūcijas beigu posmā 1799. gadā Napoleons Bonaparts pārņem varu, veicot valsts apvērsumu, un kļuva par Francijas pirmo konsulu un vēlāk 1804. gadā arī par imperatoru. Napoleona Bonaparta valdīšanas laikā Francija piedzīvoja nozīmīgas reformas un pārmaiņas. Viens no nozīmīgākajiem Napoleona sasniegumiem bija Civilkodeksa pieņemšana 1804. gadā. Tas apkopoja un vienkāršoja likumus visā Francijā, atcēla feodālās privilēģijas un nostiprināja īpašuma tiesības. Šis likums ir ietekmējis to kā tiek veidoti likumi tālākā vēsturē un mūsdienās.
Napoleons pārveidoja valsts sistēmu, ieviešos centralizētu pārvaldi. Viņš izveidoja efektīvu nodokļu sistēmu un nostiprināja izglītību valstī.

 

 

Kā labs stratēģis un militārais līderis, Napoleons vadīja Francijas armiju daudzās kaujās visā Eiropā, paplašinot Francijas teritoriju un izveidojot plašu impēriju. 1804. gadā Napoleons sevi pasludināja par Francijas imperatoru, tādējādi nostiprinot savu varu. Viņš mēģināja arī ekonomiski ietekmēt Lielbritāniju, ieviešot kontinentālo blokādi, kas aizliedza Eiropas valstīm tirgoties ar britiem. Lai gan šī politika radīja problēmas gan Lielbritānijai, gan Eiropai, tā galu galā neizdevās. 
Napoleona militārās ambīcijas un kari izsmēla Francijas resursus un izraisīja lielu pretestību Eiropā. 1812. gadā viņa neveiksmīgais iebrukums Krievijā noveda pie milzīgiem zaudējumiem, kā rezultātā viņš tika piespiests atkāpties no varas un tika izsūtīts trimdā uz Elbas salu. Tomēr Napoleons atgriezās Francijā 1815. gadā uz 100 dienām līdz tika sakauts Vaterlo kaujā, pēc kuras tika izsūtīts uz Svētās Helēnas salu, kur pavadīja savas dzīves pēdējos gadus.