Var teikt, ka bioloģijas vēsture ir sākusies pirms aptuveni 12 000 gadiem, kad tika pieradināti pirmie dzīvnieki cilvēku dzīvesvietās. Tomēr bioloģijas kā zinātnes attīstība ir sākusies Senajā Grieķijā 5. gs. p.m.ē.
Aristotelis (384. p.m.ē. - 322. p.m.ē.) tiek uzskatīts par zooloģijas aizsācēju, aprakstot "Dzīvnieku vēsturē" vairāk nekā 500 dažādu dzīvnieku veidus. Teofrasts (371. p.m.ē. - 287. p.m.ē.), kurš bija Aristoteļa students, aprakstīja dažādus augus un to izmantošanu, aizsākot botānikas apakšnozari.
Par medicīnas zinātnes aizsācēju tiek saukts Hipokrats (460. p.m.ē. - 370. p.m.ē.), kas dzīvoja Senajā Grieķijā. Līdz pat viduslaikiem, medicīnas zināšanas balstījās Hipokrata un viņa laikabiedru izpratnē par cilvēka anatomiju un fizioloģiju. Andreass Vezālijs (1514-1564) atklāja dažnedažādas līdz šim pieņemtās patiesības kā kļūdas saistībā ar cilvēku anatomiju un fizioloģiju, kad 16. gs. neatļauti zaga no kapsētas līķus un veica nelikumīgas sekcijas ar tiem. Izpētot rūpīgi cilvēka ķermeni, orgānus un orgānu sistēmas, Vezālijs sarakstīja traktātu “Par cilvēka ķermeņa fabriku, septiņas grāmatas", tādējādi kļūstot par anatomijas "tēvu".
Andreasa Vezālija "Par cilvēka ķermeņa fabriku, septiņas grāmatas"
17. gadsimtā aizsākās dabas pētniecība mikroskopiskā līmenī. Antonijs van Lēvenhuks (1632-1723) uzkonstruēja vairāk kā 500 dažādus gaismas mikroskopus, tajos saskatot mikroskopiskus organismus - baktērijas un vienšūņus. 1665. gadā Roberts Huks (1635-1703) ar pašizgudrotu mikroskopu atklāja, ka dzīvnieki un augi sastāv no šūnām. Pētot korķa koka mizu zem palielināmās ierīces, Huks ievēroja, ka preparātā ir daudz mazu veidojumu, kas līdzinās mūku istabiņām - cellēm. Tā arī tās tika nosauktas - par šūnām (angliski - cells).
Viens no Lēvenhuka mikroskopiem
Lai gan Aristotelis un citi zinātnieki aprakstīja dažādus dzīvos organismus un piedāvāja arī savus veidus, kā šos organismus sagrupēt, sakārtot, par sistemātikas "tēvu" tiek dēvēts Kārlis Linnejs (1707-1778), zviedru dabaspētnieks. Viņš ieviesa bināro nomenklatūru (jāieliek saite uz jauno tēmu) , ko aprakstīja grāmatā "Dabas sistēma". 200 gadus vēlāk Roberts Vitakers (1920-1980) iepazīstina pasauli ar savu 5 dzīvo organismu valstu iedalījumu.
18. gadsimtā sākās liels dabas pētniecības vilnis, zinātniekiem ceļojot pa visu pasauli, aplūkojot dažādus dzīvniekus, augus, zemes slāņus un atrodot fosilijas. Šajā laikā dabaspētnieki sāka izteikt domu par evolūciju, tomēr pirmais, kas skaidri aprakstīja un pamatoja evolūcijas likumsakarības, bija Čārlzs Darvins (1809-1882) savā 1859. gadā izdotajā grāmatā "Sugu izcelšanās dabiskās izlases rezultātā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību". Gregors Mendelis (1822-1884) lika pamatus ģenētikai, tādējādi izskaidrojot Darvina teorijā trūkstošos elementus. Mendelis 1865. gadā, pētot krāsu un formu iedzimtību zirņos, formulēja Mendeļa iedzimtības likumus.
Darvina sarakstītā grāmata par sugu izcelšanos
Arheologi ir atraduši daudzus pierādījumus, ka jau daudzu tūkstošu tālā senatnē cilvēki prata raudzēt piena produktus, iegūstot jogurtu, sieru. Prata no ierauga izveidot maizi un darināt arī alkoholiskos dzērienus. Tomēr cilvēkiem trūka izpratnes par to, ka šajos procesos ir iesaistīti mikroorganismi - baktērijas un sēnes. Luiss Pastērs (1822-1895) lika pamatus modernajām biotehnoloģijām, jo pierādīja, ka rūgšanas procesos piedalās mikroorganismi. Tāpat viņš attīstīja vakcinācijas pamatprincipus, tomēr par vakcinācijas "tēvu" tiek dēvēts Edvards Dženners (1749-1823), izveidojot pirmās vakcīnas pret bakām (šī slimība pasaulē ir pilnībā apturēta).
Dženera vakcinēšanas piederumi
1928. gadā pasaule pamatīgi izmainījās, jo skotu zinātnieks Aleksandrs Flemings (1881-1955) atklāja penicilīnu - pirmās antibiotikas, kas būtiski izmainīja pacientu mirstību ar infekciju slimībām.
Cilvēkiem jau izsenis bija dažādi stāsti un idejas, kas mūsos ir tāds, kas piešķir mums esošās īpašības, ļauj izskatīties līdzīgi saviem vecākiem. Pamatus izpratnei par ģenētiku lika Darvins un Mendelis, bet 1953. gadā Džeimsa Vatsona (1928) un Frānsisa Krika (1916-2004) atklātā DNS dubultspirāle ļāva pavisam savādāk sākt skatīties uz ģenētiku un radīja arī jaunu zinātnes nozari - molekulāro bioloģiju.
Piemineklis Nortemptonā, Lielbritānijā par godu Frānsisam Krikam
Arī mūsdienās zinātnieki turpina strādāt, lai atklātu jaunas un līdz šim nezināmas lietas, kas palīdzētu uzlabot cilvēku dzīves līmeni, samazinot kaitējumu apkārtējai dabai. Daži no būtiskākajiem pētījumiem, kas tiek veikti dažādās bioloģijas nozarēs:
- vēža pētniecība un ārstēšanas metožu uzlabošana;
- cilmes šūnu pētniecība un izmantošana bojātu orgānu aizvietošanā;
- dažādu mikroorganismu izmantošana cilvēku darbības rezultātā radītā piesārņojuma mazināšanā;
- ģenētiskā modificēšana, lai pārveidotu dzīvniekus un augus cilvēkiem vēlamām īpašībām un spējīgākus pielāgoties globālajai sasilšanai;
- mRNS vakcīnu pētīšana un radīšana pret tādām vīrusu slimībām, kam iepriekš nebija vakcīnas;
- iedzimto slimību ārstēšana ar gēnu inženierijas palīdzību;
- klimata pārmaiņu ietekme uz ekosistēmām;
- izmirušo sugu pētīšana un centieni tās atjaunot;
- jaunāko tehnoloģiju izmantošana, it īpaši mākslīgā intelekta, lai pētītu neironu tīklus un izprastu tādas slimības kā Parkinsons vai Alcheimers;
- nanomedibotu izmantošana medicīnā, iekšēju bojājumu, slimību novēršanai.
Mākslinieciska ilustrācija pētnieku iecerei par nanomedibotiem