Saimniecība ir visu cilvēku radīto un organizēto resursu, darbību un attiecību kopums, kas nodrošina sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tā aptver dažādas nozares, sākot no lauksaimniecības un rūpniecības līdz pakalpojumu sniegšanai, un ir cieši saistīta ar dabas resursu izmantošanu un tehnoloģiju attīstību.
Valsts saimniecība ir valsts teritorijā esošās ekonomiskās aktivitātes kopums, kas ietver visu resursu izmantošanu, ražošanu, preču un pakalpojumu izplatīšanu, kā arī patēriņu. Tā veidojas no dažādām nozarēm, piemēram, rūpniecības, lauksaimniecības, transporta, enerģētikas un pakalpojumu sektora, un darbojas noteiktas ekonomiskās sistēmas ietvaros, ko nosaka valsts politikas, tiesību akti un ekonomikas attīstības stratēģijas.
Valsts saimniecība (struktūra) – katrai valstij raksturīgā ražošanas, patēriņa, sadales un aprūpes sistēma.
Valsts saimniecība ietver šādas galvenās iezīmes:
  1. Resursu izmantošana un pārvaldība: valsts dabas resursi, kapitāls un darbaspēks, kas tiek izmantoti saimnieciskās darbībās.
  2. Ražošanas un pakalpojumu sektori: uzņēmumu un iestāžu veiktās aktivitātes, kas nodrošina preces un pakalpojumus sabiedrībai.
  3. Ekonomiskā struktūra: dažādu nozaru savstarpējā saikne un proporcija, kas veido valsts ekonomikas pamatu.
  4. Valsts loma: valsts ietekme uz ekonomikas regulēšanu, piemēram, caur nodokļiem, investīcijām infrastruktūrā vai darba tirgus politikām.
Valsts saimniecību var ietekmēt dažādi faktori. 
ietekme.jpg
 
Visi šie faktori ir savstarpēji saistīti un ietekmē viens otru. Piemēram, dabas resursu pārpilnība var piesaistīt investīcijas, bet, ja trūkst kvalificēta darbaspēka, šīs investīcijas var būt neefektīvas. Līdzīgi, valsts ekonomiskā politika var veicināt uzņēmējdarbības attīstību, bet, ja globālajā tirgū ir recesija, arī šie centieni var būt nesekmīgi.
 
Kapitāls ir viens no galvenajiem ražošanas resursiem, kas ietver visu, kas tiek izmantots, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus. Tas var būt fizisks (piemēram, mašīnas, iekārtas, būves), finanšu (piemēram, nauda, investīcijas) vai cilvēkkapitāls (piemēram, zināšanas un prasmes). Kapitāls ir svarīgs ekonomikas attīstībai, jo tas palīdz palielināt produktivitāti un radīt vērtību.
 
Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ekonomiskais rādītājs, kas mēra visas valstī saražotās preces un sniegtos pakalpojumus noteiktā laika periodā, parasti gada laikā. IKP atspoguļo valsts ekonomisko aktivitāti un tiek izmantots, lai novērtētu tās attīstības līmeni. To aprēķina trīs veidos:
  • Ražošanas metode: apkopojot pievienoto vērtību, ko rada dažādas ekonomikas nozares.
  • Izdevumu metode: summējot patēriņu, investīcijas, valsts izdevumus un neto eksportu (eksports mīnus imports).
  • Ienākumu metode: apkopojot visus ienākumus, kas iegūti ražošanas procesā (algu, peļņu, nodokļus u.c.).