Saimniecības nozares ir dažādas ekonomiskās darbības jomas, kurās tiek izmantoti resursi, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Katru nozares darbību iespējams klasificēt atbilstoši tās lomu ekonomikā, un kopā tās veido valsts vai reģiona ekonomikas struktūru.
Saimniecības nozare – vēsturiski veidojies uzņēmumu un iestāžu kopums, kam ir līdzīga ražotā produkcija, ražošanas tehnoloģija un strādājošo profesionālais sastāvs.
Saimniecības sektors – liela saimniecības nozaru grupa.
Saimniecības nozares tiek iedalītas četros galvenajos sektoros:
1.Primārais sektors
Primārais sektors aptver ekonomiskās aktivitātes, kas saistītas ar dabas resursu ieguvi un to izmantošanu. Tas ir saimniecības pamats, kas nodrošina izejvielas citiem sektoriem. Galvenās nozares:
- Lauksaimniecība
- Mežsaimniecība
- Zivsaimniecība
- Kalnrūpniecība
2.Sekundārais sektors
Sekundārais sektors nodarbojas ar primārā sektora izejvielu pārstrādi un produktu ražošanu. Šis sektors veicina rūpniecības un tehnoloģiju attīstību. Galvenās nozares:
- Rūpniecība (piemēram, mašīnbūve, pārtikas ražošana)
- Enerģētika
- Celtniecība
3.Terciārais sektors
Terciārais sektors jeb pakalpojumu sektors nodrošina pakalpojumus, kas nepieciešami gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Tas ietver gan komerciālus, gan sabiedriskus pakalpojumus. Galvenās nozares:
- Tirdzniecība
- Transports un loģistika
- Izglītība un veselības aprūpe
- Finanšu pakalpojumi
- Tūrisms
4. Kvartārais sektors
Kvartārais sektors aptver zināšanu ekonomiku un augsto tehnoloģiju nozares. Šeit galvenā vērtība tiek radīta, izmantojot zināšanas, datus un inovācijas. Galvenās nozares:
- Informācijas tehnoloģijas
- Zinātne un pētniecība
- Konsultāciju pakalpojumi
- Datu apstrāde un analītika
Visi šie sektori ir cieši saistīti: primārais sektors nodrošina izejvielas, sekundārais tās pārstrādā, terciārais sektors pārdod produktus un nodrošina atbalsta pakalpojumus, bet kvartārais sekmē jaunu tehnoloģiju un metožu izstrādi, kas uzlabo visu pārējo sektoru efektivitāti. Kopā tie veido harmonisku ekonomikas sistēmu, kas balstās uz resursu izmantošanu, vērtības radīšanu un sabiedrības labklājības veicināšanu.
Laika gaitā saimniecības struktūra mainās. Attīstītajās valstīs arvien lielāka nozīme ir terciārajam sektoram, savukārt jaunattīstības valstīs lielāka daļa iedzīvotāju ir nodarbināti primārajā un sekundārajā sektorā.