Apdzīvojums ir cilvēku izvietojuma un dzīvesvietu sistēma noteiktā teritorijā. Tas aptver visu veidu cilvēku apmetnes, sākot no pilsētām un ciematiem līdz individuālām mājsaimniecībām. Apdzīvojums raksturo to, kā cilvēki apdzīvo un izmanto zemes platības, kā arī to, kā viņi organizē savu dzīves telpu, lai apmierinātu sociālās, ekonomiskās un kultūras vajadzības.
Apdzīvojums – veids, kā teritorija tiek apdzīvota. To nosaka apdzīvoto vietu raksturs un izvietojums.
Galvenās apdzīvojuma formas:
Apdzīvojuma forma | Raksturojums | Piemēri |
Pilsētas apdzīvojums | Blīvi apdzīvotas teritorijas, kur koncentrējas rūpniecība, pakalpojumi, administrācija un kultūra. | Rīga, Daugavpils, Liepāja |
Lauku apdzīvojums |
Mazāk blīvi apdzīvotas teritorijas, kur dominē lauksaimniecība un dabas resursu izmantošana.
Iedzīvotāju dzīvesvietas bieži vien ir mazākas apmetnes vai individuālas mājsaimniecības.
|
Ciemati vai viensētas Latvijas laukos (Augstkalne, Tērvete, Bukaiši) |
Pārejas formas | Piepilsētu zonas un mazpilsētas, kur apdzīvojums apvieno lauku un pilsētu elementus. Bieži kalpo kā dzīvesvieta tiem, kas strādā pilsētās, bet vēlas dzīvot mazāk urbanizētā vidē. |
Olaine, Ādaži |
Apdzīvojuma raksturlielumi:
Blīvums: Iedzīvotāju skaits uz noteiktu teritoriju.
Blīvums: Iedzīvotāju skaits uz noteiktu teritoriju.
Apdzīvotība (iedzīvotāju blīvums) – skaitlisks lielums, kas parāda vidējo iedzīvotāju skaita attiecību pret noteiktu teritorijas vienību (parasti 1 km²).
Funkcionālā struktūra: Pilsētās dominē rūpniecība un pakalpojumi, bet laukos – lauksaimniecība.
Infrastruktūra: Ceļi, komunālie pakalpojumi, sabiedriskais transports un citas ērtības, kas ietekmē apdzīvojuma formu un kvalitāti.
Latvijas pilsētu un lauku iedzīvotāju skaita izmaiņas laika gaitā
Latvija ir valsts ar samērā zemu iedzīvotāju blīvumu, kur lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, īpaši galvaspilsētā Rīgā un tās apkārtnē, kas ir blīvi apdzīvots reģions. Reģioni atšķiras pēc apdzīvotības, piemēram, Latgale un Vidzeme ir raksturīgas ar lielākām lauku teritorijām un retāku iedzīvotāju skaitu, salīdzinot ar Zemgali un Kurzemi. Vidzemes reģions ir visretāk apdzīvotais, savukārt Latgale, lai gan joprojām samērā reti apdzīvota, vēsturiski bijusi visblīvāk apdzīvotā lauku reģiona daļa. Latvijā vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence, īpaši lauku apvidos, kas saistīta ar urbanizāciju un emigrāciju. Lielākajās pilsētās, piemēram, Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā, iedzīvotāju skaits saglabājas lielāks, taču arī tās piedzīvo nelielu samazinājumu. Kurzemes reģionā apdzīvotība ir salīdzinoši līdzsvarota starp pilsētām un laukiem, pateicoties nelielu pilsētu tīklam. Zemgale ir slavena ar auglīgām zemēm, tāpēc šajā reģionā joprojām pastāv aktīva lauksaimniecības darbība, kas ietekmē apdzīvotību. Apdzīvotības samazināšanās kopš 20. gadsimta beigām ir īpaši izteikta Vidzemes un Latgales lauku reģionos, kur daudzās vietās ciemi ir kļuvuši par pamestām apdzīvotām vietām. Latvijas demogrāfiskā aina parāda skaidru migrācijas virzienu uz Rīgas aglomerāciju, kas kļūst par ekonomisko, izglītības un kultūras centru valstī.