Zinātniskais valodas stils ir funkcionālais valodas paveids jeb stils, ko lieto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā.
Zinātniskajā stilā lieto emocionāli neitrālus izteiksmes līdzekļus, to raksturo objektīvisms, vispārīgums, loģiskums un precizitāte, speciālās terminoloģijas un abstraktas nozīmes vārdu lietojums, liels lietvārdu īpatsvars, vienlīdzīgu teikuma locekļu un apzīmētāju virknes, salikti pakārtoti un jaukti salikti saikļa teikumi, daudz ciešamās kārtas un vispārinātas personas teikumu.
Zinātniskajam stilam izšķir vairākus apakšstilus.
Mācību zinātniskais stils — tajā paustā informācija un saturs ir viegli uztverams noteiktā vecumposmā, konkrētām izglītības posma zināšanām un uztverei. Tas sastopams jau sākumskolas posmā, kad zinātniskās atziņas izklāstītas viegli saprotamā valodā.
Populārzinātniskais stils — šie teksti ir kā papildu uzziņu avoti, kas nav tieši saistīti ar izglītības programmu saturu, bet tajos ir viegli uztverama un saprotama informācija. Šāda veida teksti iekļauti grāmatās, izglītojoša satura preses izdevumos un filmās, dažādos rakstos internetā, mutvārdu runā u. c.
Gan mācību zinātniskā, gan populārzinātniskā stila tekstu mērķis ir sniegt objektīvu zinātnisku informāciju saprotamā, viegli uztveramā valodā, vienkāršojot akadēmiskajam valodas stilam raksturīgu izteiksmes veidu un teksta saturu.
Akadēmiskais stils — tas it tieši saistīts ar zinātnes un pētniecības jomu. Šāda stila tekstus lieto akadēmiskā vidē. Šajā valodas stilā (pārsvarā rakstu formā) notiek augsta līmeņa zinātnisko ideju aprite.
Akadēmiskais stils — tas it tieši saistīts ar zinātnes un pētniecības jomu. Šāda stila tekstus lieto akadēmiskā vidē. Šajā valodas stilā (pārsvarā rakstu formā) notiek augsta līmeņa zinātnisko ideju aprite.