Zinātnisko stilu lieto gan rakstveidā, gan mutvārdos. To izmanto zinātnē un tehnikā — dažādos rakstos, monogrāfijās, mācību literatūrā, zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos, referātos, tēzēs, zinātniskās diskusijās.
Zinātniskās valodas stilam raksturīgi vairāki valodas līdzekļi, kas jāizmanto, kad veido zinātniska satura tekstus.
Piemērs:
Populārzinātniskais valodas stils:
Latviešu folklora, agrāk literatūrā dēvēta arī par tautas tradīciju, tautas gara mantām, tautas dzeju, tautas mutvārdu daiļradi, ir latviešu tradicionālās kultūras mutvārdu (arī rakstveida) formas, uzvedība un priekšstati, kas mantoti no paaudzes paaudzē un kurām piemīt sava poētika, uzbūve un variatīvums. Folkloru pētī folkloristikā, taču tā ir pētniecības avots arī citās humanitāro zinātņu nozarēs – mitoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, etnoloģijā, etnogrāfijā, mutvārdu vēstures pētījumos un citur. Folkloristikā nav vienotas folkloras definīcijas un jēdziena izpratnes.
Folklora ir nemateriālā kultūras mantojuma izpausme un kā tāda aizsargāta starptautiskās un Latvijas tiesībās (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO, Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2003. gadā; Latvijas Republikas Nemateriālā kultūras mantojuma likums, 2016. gadā). Folklora nereti tiek aplūkota kā viena no nacionālās identitātes pazīmēm. Latviešu folkloras vērtības iekļautas Latvijas Kultūras kanona (2008) tautas tradīciju izlasē.
Latviešu folklora, agrāk literatūrā dēvēta arī par tautas tradīciju, tautas gara mantām, tautas dzeju, tautas mutvārdu daiļradi, ir latviešu tradicionālās kultūras mutvārdu (arī rakstveida) formas, uzvedība un priekšstati, kas mantoti no paaudzes paaudzē un kurām piemīt sava poētika, uzbūve un variatīvums. Folkloru pētī folkloristikā, taču tā ir pētniecības avots arī citās humanitāro zinātņu nozarēs – mitoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, etnoloģijā, etnogrāfijā, mutvārdu vēstures pētījumos un citur. Folkloristikā nav vienotas folkloras definīcijas un jēdziena izpratnes.
Folklora ir nemateriālā kultūras mantojuma izpausme un kā tāda aizsargāta starptautiskās un Latvijas tiesībās (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO, Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2003. gadā; Latvijas Republikas Nemateriālā kultūras mantojuma likums, 2016. gadā). Folklora nereti tiek aplūkota kā viena no nacionālās identitātes pazīmēm. Latviešu folkloras vērtības iekļautas Latvijas Kultūras kanona (2008) tautas tradīciju izlasē.
Morfoloģiskie valodas līdzekļi – folklora, zinātņu (lietvārdi), Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijās, Latvijas Kultūras kanona (īpašvārdi), 2003., 2016., 2008 (skaitļa vārdi, rakstīti ar cipariem).
Leksiskie valodas līdzekļi – pētniecības, kultūras, likums (termini), identitāte, tradīciju (svešvārdi).
Sintaktiskie valodas līdzekļi – 2008 (iestarpinājums), mitoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, etnoloģijā, etnogrāfijā, mutvārdu vēstures pētījumos un citur (uzskaitījums), Latviešu folklora, agrāk literatūrā dēvēta arī par tautas tradīciju, tautas gara mantām, tautas dzeju, tautas mutvārdu daiļradi, ir latviešu tradicionālās kultūras mutvārdu (arī rakstveida) formas, uzvedība un priekšstati, kas mantoti no paaudzes paaudzē un kurām piemīt sava poētika, uzbūve un variatīvums. (salikti teikumi).
Atsauce:
Rita Grīnvalde. Latviešu folklora; enciklopedija.lv