4. Mākslīgās ekosistēmas Latvijā

Pirms aptuveni 12 000 gadu cilvēki sāka apzināti pārveidot dabu - dedzināt mežus, pļavas, lai ierīkotu sev vēlamākas ekosistēmas - tīrumus, dārzus. Tā radās pirmās mākslīgās ekosistēmas.

Mākslīgā ekosistēma ir cilvēka radīta vai būtiski pārveidota vide, kurā dzīvo augi, dzīvnieki un citi organismi. Atšķirībā no dabiskajām ekosistēmām, tās nespēj sevi regulēt un ilgstoši uzturēt. Bez cilvēka iesaistes mākslīgās ekosistēmas ilgi nespēj palikt tādas, kādas cilvēks tās ir iecerējis (piemēram, dārzs, ko cilvēks regulāri neravē, aizaug ar nevēlamiem augiem).

 

Viens no galvenajiem mērķiem, veidojot mākslīgās ekosistēmas, ir pārtikas iegūšana. Lauksaimniecībā tiek iekopti lauki - sēti, ravēti, mēsloti, migloti (izsmidzināti kaitēkļu iznīcinātāji), pļauti un uzarti. 

 

 

Laukos visbiežāk sastopamas monokultūras - viena auga audzēšana lielā platībā. Piemēram, kviešu lauki, rudzu, rapšu, miežu, kartupeļu, pupiņu, burkānu, kāpostu utt. Augsne ar laiku noplicinās - samazinās kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku skaits augsnē, kas palīdz uzturēt tās auglību. Augsnē var sastapt lauku strupastes, sliekas, dažādus kukaiņus, piemēram, lauka maijvaboles, labība laputis. Uz laukiem barību meklē putni, kas atlido baros vai arī plēsīgie putni, kas meklē peles un strupastes. Uz elektrību stabiem, ozolu zaros var pamanīt piekūnveidīgos un vanagveidīgos putnus, kas meklē medījumu. Dažreiz var redzēt arī stirnas un briežus barojamies ar augiem, kas aug uz lauka.

Lauki samazina bioloģisko daudzveidību, pesticīdu piesārņojuma un minerālmēslojuma dēļ, kas nonāk apkārtējā vidē - augsnē un apkārt esošajās ūdenstilpēs.

Parki ir cilvēku veidota rekreācijas jeb atpūtas vieta, kuru veido koki un krūmaugi. Tajos bieži ir sastopamas sugas, kas nav Latvijai raksturīgas. Senie muižu parki daudzviet Latvijā ir aizsargājami, jo tajos ir atrodamas aizsargājamas augu, dzīvnieku (bezmugurkaulnieku - kukaiņu) un ķērpju sugas.

Parki bieži vien ir vairāku ekosistēmu kopums, jo var sastapt gan dekoratīvo dārzu elementus, gan dīķus vai strautus, gan koptus lapkoku mežu fragmentus.

 

 

Parkos var sastapt ievestās koku un krūmu sugas - sudrabegles, Sibīrijas ciedru, vilkābeles, dažādu sugu un šķirņu ozolus, liepas, kļavas, pīlādžus. Tā kā daudzi no kokiem ir ļoti seni, tie ir kļuvuši par dižkokiem. Tie kalpo kā vesels biotops daudzām sugām, piemēram, dzeņiem, pūcēm, zīlītes, žagatām, vārnām. Parkos var pamanīt arī ežus, vāveres, caunas, sikspārņus. Daudzi bezmugurkaulnieki - vaboles, skudras, tauriņi, tostarp retas sugas, kas dzīvo veco koku mizā vai trūdošā koksnē. Ja parkā ir dīķis vai strauts, var pamanīt arī vardes, krupjus un dažviet par tritonus.

3. Dārzi.

Cilvēku veidotie dārzi iedalās pēc to izskata un izmantošanas mērķa. Tādējādi atšķiras arī dārzos esošie dzīvie organismi.

Dekoratīvie jeb ainavu dārzi paredzēti estētikai un atpūtai. Tie ir sastopami pie mājām, muižās, parkos, pie sabiedriskām ēkām. Visbiežāk tur redzami augi, kuriem ir skaisti, izteiksmīgi ziedi - rozes, tulpes hortenzijas. Sastopami arī krūmi, formēti dzīvžogi. Šādi dārzi spēj piesaistīt apputeksnētājus, bet bioloģiskā daudzveidība atkarīga no augu izvēles.

 

 

Augļu un dārzeņu (sakņu) dārzi jeb saimniecības dārzi ir paredzēti, lai audzētu pārtiku. Sastopami lauku viensētās, dārzkopības kooperatīvos, arī pilsētās kā urbānie dārzi. Raksturīgi augi ir ābeles, bumbieres, upeņu krūmi, burkāni, gurķi, kartupeļi, sīpoli utt.

 

Botāniskie dārzi ir veidoti ar mērķi izglītot, saglabāt un izpētīt dažādu sugu augus. Sastopami pie universitātēm vai pētniecības centriem (piemēram, LU Botāniskais dārzs). Var ieraudzīt daudz dažādu augu sugu, tostarp eksotiskās, dažādas augu kolekcijas – ārstniecības augus, retus vai apdraudētus augus. Šie dārzi saglabā augu daudzveidību, kalpo kā mācību bāze.

 

Urbānie jeb pilsētas dārzi tiek veidoti pilsētās pārtikas audzēšanai un kā sabiedrības iesaistes un saliedēšanas pasākums. Šādi dārzi sastopami uz māju jumtiem, pagalmos, kopienu dārzos. Raksturīgākie elementi ir augstās kastes ar sakņaugiem, dārzeņiem, vertikālās dobes. Pilsētu dārzi uzlabo gaisa kvalitāti, samazina karstuma salas pilsētās, sekmē sociālo integrāciju.

 

Tematiskie dārzi, kas paredzēti izglītošanai, kultūras tradīciju un pieredzes nodošanai. Piemēram, ārstniecības augu dārzs vai vēsturisks viduslaiku dārzs. Atkarībā no temata dārzam, veicina cilvēkos izpratni par augu lomu gan cilvēka, gan citu sugu dzīvē.

 

 

Dīķis ir neliela mākslīga ūdenstilpe, ko cilvēki izveidojuši dažādiem mērķiem – zivju audzēšanai, laistīšanai, atpūtai vai ainavas izdaiļošanai. Lai gan tas nav dabisks veidojums, dīķis var būt vērtīga dzīvotne daudzām sugām. Bioloģisko daudzveidību dīķos ietekmē un nosaka cilvēks.

Zemūdens augi, kas palīdz attīrīt ūdeni un no nodrošina skābekli, ir elodejas, glīvenes un ūdenszāles. Peldošie augi ir lēpes, ūdensrozes, kas veido ēnu ūdeni, samazinot aļģu vairošanos. Piekrastē aug niedres, kalmes, meldri, kas stabilizē krastu un nodrošina patvērumu dzīvniekiem. Dīķī zivju sugas parasti ir cilvēku noteiktas (kas tiek ielaists dīķī), bet reizēm putni no citām ūdenstilpēm atnes zivju ikrus, kas attīstās un sāk dzīvot dīķos. Biežāk sastopamās zivju sugas ir karpas, līņi, foreles, līdakas. Pie dīķiem var dzirdēt dažādu sugu vardes un krupjus. Ūdensputni - pīles, laucis, dažkārt gārņi – barojas un ligzdo dīķu tuvumā. Bezmugurkaulnieki - ūdens vaboles, spāres, odu kāpuri – svarīgi elementi dīķu barības ķēdē.

 

Dīķiem ir nepieciešama cilvēku iesaiste, tā līdzsvara uzturēšanā - daļa dīķu ik pa laikam ir jātīra no aizauguma, jāzvejo zivis, lai tās pārmērīgi nesavairotos. Tāpat ir nepieciešama regulāra piekrastes kopšana, lai nepieļautu aizaugšanu ar niedrēm vai invazīviem augiem. Mazie dīķi ir nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības centri – tie var būt pat daudz dzīvīgāki nekā lielas upes vai ezeri. Tie kalpo kā ekoloģiskās "salas", kur izdzīvo reti un apdraudēti ūdensorganismi. Dīķi veido savienojumus starp dabiskām ekosistēmām – īpaši lauku ainavā vai pilsētvidē.