5. Dabisko ekosistēmu nomaiņa

Dabiska ekosistēma ir tāda vide, kurā sugu sastāvs, to mijiedarbība un līdzsvars ir veidojies bez tiešas cilvēka iejaukšanās.

 

Dabiskās ekosistēmu nomaiņas var notikt dabisku cēloņu ietekmē - ugunsgrēki, vētras, plūdi, slimības un kaitēkļi, klimata pārmaiņas. Arī cilvēki ir atbildīgi par dabisko ekosistēmu nomaiņu, jo tiek izcirsti meži, nosusināti purni, būvēti ceļi, pilsētas un cita infrastruktūra, paplašinātas lauksaimniecības zemes, pārzvejotas un piesārņotas ūdens ekosistēmas.

 

• Bioloģiskās daudzveidības izmaiņas - ja viena suga tiek aizstāta ar citu, mainās visa sugu kopiena – gan augi, gan dzīvnieki. Daudzas sugas var izzust, ja tām vairs nav piemērotas dzīvesvietas (piemēram, sūnas pēc purva nosusināšanas).
• Ūdens režīma un augsnes izmaiņas - purvu nosusināšana pazemina gruntsūdeņus un padara augsni sausāku. Tas ietekmē arī tuvumā esošās ekosistēmas – upju krasti izžūst, pļavas kļūst sausākas.
• Dabas ciklu izjaukšana - mainoties videi, mainās arī putnu ligzdošanas vietas, dzīvnieku pārošanās sezona, migrācijas maršruti utt.
• Ietekme uz blakus esošām ekosistēmām - ekosistēmas nav noslēgtas – ja izzūd kāds meža gabals, mainās arī tuvējās pļavas mikroklimats (vējš, mitrums, ēna). Ja pazūd upes mitrums, var izžūt arī tuvumā esošie purvi.
• Sugu migrācija vai izzušana - ja dzīves apstākļi kļūst nepiemēroti, dzīvnieki un augi vai nu pārceļas uz citurieni, vai izzūd. Tas apdraud bioloģisko līdzsvaru reģionā.

 

1. Skujkoku mežs nomainās uz krūmājiem vai lapkoku mežu
Tipisks Latvijas skujkoku mežs sastāv galvenokārt no parastajām priedēm (Pinus sylvestris) un parastajāmeglēm (Picea abies). Apakšstāvā aug brūklenes, mellenes, virši, kā arī dažādi sūnu segumi. Šādos mežos dzīvo dzeguzes, vāveres, zaļās vārnas, stirnas, meža cūkas u.c. dzīvnieki.
Ja notiek mežizstrāde, ugunsgrēks vai mizgraužu uzliesmojums, koki iet bojā vai tiek izcirsti. Atsegtajā teritorijā sāk augt krūmāji, piemēram, vilkābeles, lazdas, ievas, vēlāk sāk ieaugt bērzi, apses, kļavas – veidojas lapkoku mežs.
Veidojas izmaiņas sugu daudzveidībā - priežu un egļu vietā ienāk ātraudzīgie lapu koki, piemēram, bērzi, apses, kārkli. Dzīvnieku sastāvs mainās – meža putnu vietā parādās lauku putni, dzeguzes, pūces, un vairāk grauzēju. Mežs kļūst bioloģiski citāds, bet var būt arī daudzveidīgāks, īpaši pārejas periodā.

 

Mežs sāk atjaunoties pēc ugunsgrēka

2. Dabiska pļava nomainās uz krūmājiem, krūmāji uz mežu
Dabiskās zālāju pļavas Latvijā ir augstas dabas vērtības biotopi. Tajās sastopamas daudzgadīgas zālaugu sugas, savvaļas ziedi (piemēram, pļavas āboliņš, zilā rudzupuķe, madaras, margrietiņas, orhidejas). Tajās dzīvo tauriņi, sienāži, bites, ciršļi, lauku ķīvītes, zaķi.
Ja pļava netiek pļauta vai ganīta, sākas dabiskā sukcesija – vispirms ieaug augstākas stiebrzāes, pēc tam krūmi (kārkli, vilkābeles, ievas), un beigu posmā – koku sugas (parasti bērzi, apses, ozoli).
Veidojas izmaiņas sugu daudzveidībā - ziedaugi un tauriņi pamazām izzūd, tos aizstāj ēnas mīlošās sugas, piemēram, sūnas, papardes, samazinās pļavu dzīvnieki, ienāk meža dzīvnieki.

 

Dabiskā pļava, kas sāk aizaugt ar krūmiem un kokiem

3. Purvs nomainās uz mežu vai pļavu
Latvijā bieži sastopami augstie un pārejas purvi, kas veidojušies tūkstošiem gadu. Tajos dominē sfagnu sūnas, vaivariņi, dzērvenes, rasenes, un aug arī pārpurvoti bērzi, priedes. Dzīvo dzērves, stārķi, vardes, spāres, sīki bezmugurkaulnieki.
Nosusinot purvu (bieži meliorācijas laikā), pazeminās gruntsūdens līmenis, iznīkst purva specifiskās sugas, un purvs pārvēršas par mitru pļavu vai mežu. Ienāk graudzāles, krūmāji, vēlāk lapkoki.
Veidojas izmaiņas sugu daudzveidībā - sfagnu sūnas un specifiskās kukaiņēdājaugu sugas izzūd. Dzīvnieki mainās – no purva putniem uz meža putniem, pazūd arī mitrumu mīlošie bezmugurkaulnieki. Augsne kļūst trauslāka, vairāk pakļauta erozijai.

 

Nosusinātā purvā sāk augt koki

4. Upes un strauti nomainās uz kanāliem vai sausām gultnēm
Dabiski upes Latvijā ir bagātas ar ūdensaugiem, zivīm (zandarti, asari, līdakas), vēžiem, arī ūdensputniem un ūdens zīdītājiem (ūdri, bebri). Piekrastēs aug vilkvālītes, meldri, niedres.

Upju gultne var tikt iztaisnota, padziļināta vai novirzīta gan cilvēku darbības dēļ, gan dabiskos veidos - upe pati "izgrauž" jaunu ceļu, izveidojas aizsprosti (lēnākās upēs tādus veido, piemēram, bebri).

Upēs pazeminās ūdenslīmenis, samazinās straumes ātrums, mazinās skābekļa līmenis. Ūdensdzīvniekiem kļūst grūtāk dzīvot, daudzi zivju ceļi tiek bloķēti.
Veidojas izmaiņas sugu daudzveidībā - samazinās zivju un bezmugurkaulnieku daudzveidība, ūdensputni meklē jaunas vietas. Ūdensaugi kļūst vienveidīgāki. Aļģes un piesārņojošās sugas var strauji savairoties.

 

Upe, kura ir izžuvusi cilvēku darbības dēļ

5. Mežmala, mitrāji nomainās uz lauksaimniecības zemi
Mežmalas un mitrās pļavas ir pārejas zonas, kur sastopas zālāju, mitrāju un meža sugas – tās ir ļoti daudzveidīgas, piemēram, graudzāles, smilgzāles, kārkli, retas orhidejas, mitrās vietās – purva sugas. Dzīvo putni, abinieki, kukaiņi.
Zemes tiek uzartas, nosusinātas, apstrādātas ar ķīmiskajiem mēslojumiem, tāpēc zūd mitrums un izzūd retās un jūtīgās sugas. Tiek veidotas monokultūras (labība, rapsis, kartupeļi).
Veidojas izmaiņas sugu daudzveidībā - no daudzveidīgām sugām paliek tikai dažas izturīgas lauksaimniecības kultūras. Putni un abinieki samazinās, vietā parādās grauzēji, invazīvās sugas, kaitēkļi. Zūd bioloģiskais līdzsvars, palielinās vajadzība pēc pesticīdiem.