Vārds dzīvo tik ilgi, kamēr to lieto. Valodas vārdu krājumā noris nepārtraukta attīstība. Daļa vārdu pamazām kļūst nevajadzīgi un zūd, daļa nāk klāt. Notiekot šīm pārmaiņām, rodas vecvārdi un jaunvārdi.
Par vecvārdiem sauc vārdus, kas agrāk bijuši parasti, bet ko mūsdienās lieto reti vai nelieto nemaz.
Vārdi noveco divos gadījumos.
- Ir beiguši eksistēt to apzīmētie jēdzieni:
dzimtbūšana, sieks, olekts, vagars. - Šie jēdzieni ir saglabājušies, bet to apzīmēšanai radīti jauni vārdi:
bāliņš (brālis), diet (dejot), kamieši (pleci), jaunekle (jauniete).
Visvairāk ir tādu vecvārdu, kuri apzīmē jēdzienus, kas saistās ar agrākajiem laikiem, ar agrāko laiku sabiedrisko iekārtu.
Piemērs:
goba (nodevas), vagars, muiža, klaušas, draudze, pagasts, arkls (zemes mērvienība), guberņa, rātsnams.
Daži vārdi ir kļuvuši par vēstures terminiem.
Piemērs:
dzimtbūšana, dzimtcilvēks, dzimtļaudis, landtāgs, cunfte, bilde, rāte.
Vecvārdi ir arī seno mērvienību un naudas vienību nosaukumi.
Piemērs:
pēda, colla, birkavs, sieks, stops, grasis, dālderis, vērdiņš u. c.
Vecvārdi par novecojušiem vārdiem kļūst tāpēc, ka attiecīgo parādību apzīmēšanai mūsdienu valodā ir radušies citi vārdi.
Piemērs:
kamieši (pleci), īkstis (nieres), avs (aita), remesis (namdaris), apgaust (apraudāt), dieveris (vīrabrālis), ietaļa (brāļasieva), matīt (manīt), sebu (vēlu), dižgabals (lielgabals).
Daiļdarbos vecvārdus lieto rakstnieki, lai radītu senatnīgu vai svinīgu noskaņu. Dažreiz arhaismus lieto satīriskos apcerējumos, lai izsmietu veco, atpalikušo.
Līdzīgi tam, kā noveco vārdi, noveco arī atsevišķas vārda nozīmes:
- vārdam grāmata mūsdienās ir novecojusi nozīme 'vēstule',
- vārdam mirklis – nozīme 'skatiens',
- vārdam pulkstenis – nozīme 'zvans'.
Vecākajā literatūrā diezgan bieži ar tādām nozīmēm sastopamies.
Nav jāsteidzas katru retāk lietotu vārdu saukt par vecvārdu.
Vecvārdu nozīmju skaidrojumu var atrast "Latviešu literārās valodas vārdnīcā".