2. Infekcijas slimības norise

Vairums infekcijas slimības ir lipīgas, tāpēc tās dažreiz sauc arī par lipīgajām slimībām vai transmisīvajām slimībām. Infekcijas slimībām parasti izšķir inficēšanos, inkubācijas (latento) periodu, akūto periodu un slimības iznākumu. Infekcijas slimības process sākas ar patogēna iekļūšanu organismā, tas nozīmē, ka patogēns ir pārvarējis pirmo organisma aizsardzības līniju. 

 

Patogēnos organismus var iegūt ļoti dažādā ceļā. Viens no veidiem ir patogēno organismu ieelpošana ar gaisu, kas satur putekļus vai sīkus pilienus (gaisa- pilienceļā), ko izplata inficēts organisms. Parasti šādi patogēni izraisa elpošanas orgānu slimības, piemēram, gripa, difterija u.c.
Patogēni organismā var iekļūt ar barību un ūdeni. Šādu inficēšanās veidu sauc par fekāli- orālo. Slimības ierosinātāji lokalizējas gremošanas orgānu sistēmā un izdalās ar izkārnījumiem. Inficēšanās notiek ar inficētu ūdeni, pārtikas produktiem, rokām, liela nozīme ir arī mušām kā patogēnu pārnēsātājām. Infekcijas slimības, kā, piemēram, dizentērija, salmoneloze izraisa zarnu gļotādas iekaisumu. 
Tiešais inficēšanais veids notiek ar ķermeņa šķidrumu palīdzību - dzimumkontakta ceļā, ar injekcijas adatām, asinspārliešanas laikā, tetovējoties u.c. Šādu slimību izraisītāji galvenokārt lokalizējās asinīs, audos un šūnās, izraisot tādas infekcijas slimības kā hepatīts C, HIV, sifiliss u.c..
Ar dzīvnieku- pārnēseju palīdzību cilvēks var inficēties ar tādām veselībai un dzīvībai bīstamām slimībām kā trakumsērga, ērču encefalīts, malāriju. Patogēns organismā nonāk ar kukaiņu un ērču kodumiem caur brūcīti, ar dzīvnieku kodumiem u.c. Vairākums šādu slimību pārnēsēju ir saistīti ar stingri noteiktiem ģeogrāfiskiem rajoniem, piemēram, Āfrikas tripanosomiāzes jeb miega slimības izraisītājus pārnēsā cecē mušas.
Bieži infekcijas slimībām ir jaukti izplatīšanas mehānismi, piemērām, ar Rota vīrusu var inficēties gaisa pilienu ceļā un fekāli-orālā ceļā.
Organismā nonācis patogēns var iekļūt šūnā un savairoties tad, ja saimnieks ir jutīgs pret to. Ļoti strauji organismā izplatās gripas un iesnu vīrusi, jo tos aktīvi pārvieto elpceļu skropstiņepitēlijs. Dziļāk organismā vīrusi izplatās ar asinsrites un limfrites palīdzību vai pa nervu ceļiem. Ja vīruss vai baktērija atrod jutīgu šūnu, notiek inficēšanās- patogēnā organisma iekļūšana organismā.

Inficēšanās brīdī slimības ierosinātājs, iekļuvis cilvēka organismā, vēl neizraisa saslimšanu. Vajadzīgs noteikts laiks, kurā patogēns pielāgojas organisma iekšējai videi, intensīvi vairojas, izstrādā enzīmus, reizēm arī toksīnus, kas tam palīdz pārvarēt organisma aizsargbarjeras, iekļūt dziļāk guļošajos audos un izplatīties pa organismu. Savukārt cilvēka organisms uz inficēšanos reaģē mobilizējot visus aizsarglīdzekļus, kas var likvidēt slimības ierosinātāju, piemēram, palielinās leikocītu daudzums. Aktivējas enzīmi un antivielas, kas noārda mikroorganismus.
Inkubācijas perioda sākumā, kad ierosinātājs vēl ieslēgts audos, cilvēks nevar būt infekcijas avots. Perioda beigās, kad ierosinātājs audos savairojies un izraisījis to bojāeju, tas kopā ar bojā gājušajiem audiem izdalās apkārtējā vidē un cilvēks kļūst par inficēšanās avotu. Zinot inkubācijas perioda garumu, vieglāk atklāt inficēšanās avotu, kā arī izvēlēties atbilstošas ārstēšanās metodes.
Pēc inkubācijas perioda beigām, ja slimības ierosinātājs ir savairojies un sācis sagraut sava saimniekorganisma šūnas un audus, parādās slimībai raksturīgie simptomi.
Piemēram, zarnu infekcijas slimības pazīmes ir caureja, ēstgribas zudums, nelabums, vemšana, vēdersāpes ar vai bez ķermeņa temperatūras paaugstināšanos u.c. Augšējo elpošanas ceļu infekcijas slimību pazīmes ir paaugstināta ķermeņa temperatūra un iesnas, klepus, šķaudīšana, rīkles iekaisums, apgrūtināta elpošana u.c. Dažām no slimībām raksturīgi izsitumi, acu konjuktīvas iekaisums.
Lai pēc iespējas izvairītos no dažādām infekcijām, gripas un citu vīrusu izplatības laikā jāizvairās apmeklēt publiskus pasākumus, bieži jāmazgā rokas, nedrīkst lietot kopējus traukus un dvieļus.
Inficētajām personām var noteikt izolāciju, kas nozīmē tās nošķiršana no veselām personām dzīvesvietā, uzturēšanās vietā vai ārstniecības iestādē ārstniecības personas uzraudzībā ārstēšanai, nodrošinot atbilstošus apstākļus, lai nepieļautu veselu personu inficēšanos.

 

 

Endēmija ir infekcijas slimības regulāra atkārtošanās noteiktos reģionos.
Karantīna ir cilvēku pārvietošanās un preču kustības aizliegums ar mērķi ierobežot slimību vai kaitēkļu izplatību. Parasti tas ir īpašs saimniecisko darbību, sabiedrisko dzīvi, ārstniecības, izglītības, sociālās aprūpes un citu iestāžu darbību un citādu darbību ierobežojošs režīms, ko nosaka, lai nepieļautu bīstamo un citu infekcijas slimību izplatīšanos ārpus epidēmijas perēkļa robežām. 

Par epidēmiju runā arī tad, kad infekcijas slimība reģistrēta un sākas tās intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta. Epidēmiju, kas skar plašas ģeogrāfiskas teritorijas, kontinentus vai pat pa visu pasauli sauc par pandēmiju.

Zinātni, kas pēta epidēmiju rašanos, izplatīšanos un veidus, kā to apkarot, sauc par epidemioloģiju.
Visnāvējošākā epidēmija (pandēmija) pēc mirušo skaita bija mēra epidēmija Eiropā un Āzijā, tā sauktā Melnā nāve. 14. gadsimta vidū (1338—1351), kopējais mirušo skaits bija vismaz 75 miljoni. Otra nāvējošākā bija Spāņu gripas pandēmija, kas laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam paņēma vismaz 50 miljonus cilvēku dzīvību. Trešajā vietā tiek ierindota HIV/AIDS epidēmija, kas turpinās kopš 1981. gada un ir paņēmusi vismaz 25 miljonus dzīvību.

 

 

Covid-19 pandēmija, kas sākās 2019.gada decembrī Ķīnas pilsētā Uhaņā, līdz 2023.gada janvāra beigām kopumā prasījusi 6,8 miljonus dzīvību, saslimuši kopumā- 674 804 060 cilvēku visā pasaulē.
Slimības akūtajā periodā organisms ražo pretvielas, kas cīnās ar vīrusiem.  Viena no pretvielām ir interferons- mazmolekulāra pretvīrusu olbaltumviela, kas rodas cilvēka un dzīvnieka organismā vai viņu audu kultūrās pēc saskares ar kādu vīrusu, dažām baktērijām, baktēriju endotoksīniem vai dažām sintētiskām vielām. Visaktīvāk interferonu producē orgāni, kuros daudz makrofāgu. Interferons tieši uz vīrusu neiedarbojas, bet kavē tā vairošanos šūnās. Tā kā interferons kavē jebkura vīrusa vairošanos, nav toksisks un tam ir tik vājas antigēna īpašības, ka tas gandrīz nemaz neierosina antivielu rašanos, tas uzskatāms par ļoti perspektīvu līdzekli vīrusu ierosināto slimību profilaksē.
Antibiotikas ir līdzekļi pret bakteriālām infekcijām, piemēram, pneimokoku pneimonija vai stafilokoku infekcija. Medikamenti, kas tiek lietoti, lai ārstētu vīrusu infekcijas (piemēram, gripu, HIV un herpes infekcijas) tiek saukti par pretvīrusu jeb antivirāliem līdzekļiem. Lietojot antibiotikas nepareiza iemesla dēļ, piemēram, gripas, saaukstēšanās gadījumā, antibiotikas nav iedarbīgas. Šādos gadījumos veselība, dzerot antibiotikas, neuzlabosies: antibiotikas nemazina drudzi vai tādus simptomus kā šķaudīšana, klepu.

 

Ir vairāk nekā 15 dažādas antibiotiku grupas, kas atšķiras pēc to ķīmiskās struktūras un iedarbības pret baktērijām. Antibiotikas var būt iedarbīgas pret vienu vai vairākiem baktēriju veidiem.

Dažām baktērijām ir dabīga rezistence pret atsevišķām antibiotikām (iedzimta rezistence). Problēma ir daudz nopietnāka, ja parasti pret antibiotikām jutīgas baktērijas, ģenētisku pārmaiņu dēļ, kļūst rezistentas (iegūtā rezistence). Šādās situācijās rezistentās baktērijas izdzīvo antibiotiku lietošanas laikā un turpina vairoties, paildzinot slimību vai pat izraisot nāvi.
Antibiotiku rezistence rodas, notiekot mutācijām baktērijas gēnos.

Lietojot antibiotikas nepareizi, piemēram, saīsinot to lietošanas laiku, samazinot devu, nelietojot tās atbilstoši instrukcijai pareizā biežumā, pacienta organismā nav pietiekams zāļu daudzums, baktērija izdzīvo un kļūst rezistenta. Šīs rezistentās baktērijas var tikt pārnestas no viena cilvēka otram un izraisīt infekcijas arī cilvēkiem, kuri antibiotikas nav lietojuši.

 

 

Parasti sākot lietot antibiotikas, jutīgās baktērijas (tādas, kas nav rezistentas) tiek nonāvētas, bet rezistentās var turpināt augt un vairoties. Šādu baktēriju izraisītām infekcijām var būt nepieciešama īpaša ārstēšana, kā arī citas un daudz dārgākas antibiotikas, iespējams, ar daudz nopietnākām blakusparādībām. Arvien biežāk novērojama situācija, ka ir pieejama tikai viena vai pat neviena antibiotika. Šādā gadījumā jau runā par multirezistentām baktērijām, kas ir nejūtīgas pret vairākām antibiotiku grupām.
 Parasti akūtajam periodam seko pilnīga atveseļošanās, dažām slimībām iegūst imunitāti īsākam vai garākam laika periodam. Dažas no infekcijas slimībām bez ārstēšanās var beigties letāli vai arī ar invaliditāti – pilnīgu vai daļēju darba spēju zaudēšanu.