Organisma aizsardzībai pret organismam svešām molekulām un patogēniem organismiem ir trīs aizsardzības līnijas. Pirmā aizsardzības līnija ir ārējā barjera - āda un gļotāda, kas nepieļauj patogēnu iekļūšanu organisma iekšējā vidē. Epitēlijaudu šūnas, kas veido šo barjeru, ir novietotas cieši viena pie otras, kā arī uz savas virsmas izdala gļotas vai citas specifiskas vielas, piemēram, lizocīmu. Mehāniski patogēnus no organisma izvada vienkārši fizioloģiskie procesi, piemēram, urinējot izvada urīnceļos iekļuvušos patogēnus, elpojot un šķaudot izvada elpceļos iekļuvušos patogēnus. Organisma mikroflora, piemēram, zarnu baktērijas, arī darbojās kā dabiska ārējā aizsardzība pret patogēniem, jo organismā dzīvojošās, labvēlīgās baktērijas nomāc patogēnās baktērijas un to fizioloģiskos procesus.
Otrajai aizsardzības līnijai raksturīga nespecifiska, taču sugai piemītoša imunitāte- tiek iznīcināti visi patogēni, kas bīstami organismam. To sauc arī par iedzimto imunitāti. Šajā gadījumā darbojas gan audos esošie leikocītu veidi, piemēram, makrofāgi, dendrītiskās un tuklās šūnas, gan asinīs esošie- bazofils, neitrofils, eozinofils un monocīts. Pirmie aktivizējas leikocīti, kas atrodas audos un ir saņēmuši informāciju no citām šūnām, kuras inficētas ar patogēniem, kas iekļuvuši organisma iekšējā vidē - pārvarējuši ārējo barjeru. Šīs signālvielas- citokīni, kas nodod informāciju, tiek izdalīti arī tad, ja audos esošie leikocīti nespēj iznīcināt patogēnus. Tad šo informāciju saņem gan asinīs esošie leikocīti, gan sarkanās kaulu smadzenes, kas veido visu veidu leikocītus. Pie otrās aizsardzības līnijas pieder arī imunoglobulīns, kas ir īpaša olbaltumviela, kurai piemīt spēja pieķerties patogēniem un pārtraukt to darbību. Ir vairāku veidu imunoglobulīni- IgM, IgG, IgA, IgD un IgE klases. Nespecifiskās antivielas, kas organismā darbojas, ir arī dabiskās antivielas, interferons, lizocīms un citas baktericīdas vielas, interleikīni. Šī imūnā atbilde ir nespecifiska un iedarbojas uz jebkuru svešķermeni vai tā šūnām, taču patogēnu skaits, ko tā spēj atpazīt, ir limitēts.
Trešā aizsardzības līnija patogēnus atpazīst specifiski, tātad darbojas precīzāk un mērķtiecīgāk, kā arī tiek atpazīta jebkura organismam sveša molekula. Šo imunitāti sauc par specifisko imunitāti. Saņemot informāciju par patogēnu aktivizējas B limfocīti un T limfocīti jeb B-šūnas un T-šūnas, tiek papildus saražotas specifiskas antivielas, kas piesaistās patogēnam, kavējot tā fizioloģiskos procesus, piemēram, vairošanos, kā arī deaktivizē tos un iznīcina.
Imunitāte ir organisma neuzņēmība pret noteiktu infekcijas slimības ierosinātāju, mikroorganismu, toksīnu, indi vai cita rakstura antigēnu, kas satur organismam svešu ģenētisko informāciju.
Svešās organismā iekļuvušās molekulas, kas izraisa imūnsistēmas reakciju- antivielu veidošanos, sauc par antigēniem.
Par antigēnu var uzskatīt jebkuru vielu vai nolekulu, kas aktivizē cilvēka imūnsistēmas atbildi. Vairumā gadījumu antigēni ir baktērijas, sēnītes, vīrusi, toksīni, bet var būt arī paša organisma kļūdainās vai mirušās šūnas.
Antivielas ir asiņu plazmas olbaltumvielu molekulas, kurām piemīt spēja atpazīt, piesaistīties un iznīcināt jebkuru organismam svešu molekulu – antigēnu.
Tās 20.gs. sākumā atklāja vācu zinātnieks P.Ērlihs (Paul Ehrlich, 1854-1915) un par to saņēma Nobela prēmiju. Antivielas saistās ar antigēnu pēc atslēgas - slēdzenes principa: katram antigēnam ir atbilstošas antivielas, kuras saistās ar receptoriem uz patogēnu virsmas un iznīcina tos.
Piemēram, šajā attēlā antigēnu atpazīstošā antivielu (vai arī T-šūnas receptora) daļa var saistīties tikai ar antigēnu e, jo tas atbilst šai daļai.
Svarīgi!
Organisma imūnsistēmas uzdevums ir atpazīt un likvidēt jebkuru svešu vielu, kas ir iekļuvusi organismā.
Centrālie limfātiskie audi ir sarkanās kaulu smadzenes. Tajos rodas leikocīti jeb imūnšūnas. Sarkanajās kaulu smadzenēs un aizkrūtes dziedzerī notiek šo imūnšūnu attīstība un nobriešana. Kad imūnsistēmas šūnas ir nobriedušas, tās pārvietojas uz limfmezgliem, liesu, adenoīdiem, mandelēm, kur limfocīti kļūst aktīvi. Visi svešķermeņi, ko transportē limfvadi, tiek ieskaloti limfmezglos, kur tiem uzbrūk limfmezglos esošie limfocīti. Aktivētie limfocīti izraisa limfmezglu palielināšanos, tāpēc pietūkuši limfmezgli brīdina par infekcijas iespējamību. Limfmezgli atrodas viscaur ķermenī, bet visvairāk to ir galvā, kaklā, padusēs, vēdera dobumā, cirkšņos. Veicot savu darbu, limfocīti pārvietojas asinsvados iekšā un ārā. Limfocītu nepārtrauktā kustība ir pašsaprotama, jo to uzdevums ir atrast un identificēt jebkuru svešķermeni organismā.
Svarīgi!
Limfocīti (leikocītu veids) nodrošina imūno atbildi. Izšķir humorālo imūno atbildi un šūnu imūno atbildi.
Šūnu imūnās atbildes gadījumā T limfocītiem jeb T- šūnām veidojas daudzveidīgi receptori, un tie paliek saistīti uz T limfocītu membrānas. Šie receptori atpazīst atbilstošos antigēnus uz organismam svešu šūnu virsas, piesaista un iznīcina tos. Arī T limfocīti veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs, taču to nobriešana notiek aizkrūtes dziedzerī.
Šīs imūnās atbildes ir specifiskas un iedarbojās uz konkrētiem patogēniem, taču pēcnācējiem netiek nodotas ar gēniem, jo veidojas dzīves laikā.
Svarīgi!
Pamatā imunitātei ir divi veidi: iedzimtā un iegūtā imunitāte. Iegūtā imunitāte tālāk iedalās dabiskā vai mākslīgā. Atkarībā no iegūšanas veida dabisko un mākslīgo var iedalīt aktīvā vai pasīvā.
Iedzimtās imunitātes atbilde uz kaitīgu vielu vai mikroorganismu ir ātra, tā reaģē minūšu vai stundu laikā. Tai nav imunoloģiskās atmiņas un to nosaka iedzimtās organisma bioloģiskās īpašības. Iedzimto imunitāti organisms pārmanto no vecākiem un tā aktivizējas organismam piedzimstot. Šīs imunitātes dēļ cilvēks neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām, savukārt dzīvnieki ar cilvēku slimībām. Piemēram, cilvēks neslimo ar cūku mēri, kaķi neslimo ar sifilisu. Iedzimtā imunitāte ir ļoti stabila, dažreiz tā var pavājināties medikamentu, stresa vai citu apstākļu ietekmē. Atsevišķiem vienas sugas indivīdiem pret vienu un to pašu slimību var būt dažāda neuzņēmība. Iedzimtā imunitāte izpaužas kā, piemēram, iekaisums ap infekcijas vietu, drudzis.
Visiem dzīvniekiem neatkarīgi no to organisma uzbūves sarežģītības pakāpes ir primitīvas šūnas – makrofāgi, kas fagocitē un aprij organismam svešos mikroorganismus vai to daļiņas. Ja ir stipra infekcija, brūce vai kāds cits bojājums, tie ātri koncentrējas šajā vietā. Fagocitējošās šūnas aprij un sagremo mikroorganismus, un pašas iet bojā no toksisko produktu uzkrāšanās. No bojā gājušajiem makrofāgiem veidojas strutas. Iekaisums ir viena no pirmajām imūnās sistēmas atbildes reakcijām uz infekciju vai kairinājumu. Savainotās šūnas izdala ķīmiskas vielas, kas stimulē iekaisumu, tādējādi veidojot fizisku barjeru, kas kavē tālāku infekcijas izplatīšanos un veicina audu dzīšanu, kā arī aktivizē imūnšūnas.
Iegūtā imunitāte ir specifiska, iegūta dzīves laikā un tai piemīt imunoloģiskā atmiņa- laicīga un efektīva imūnā atbilde uz atkārtotu saskari ar konkrētu kaitīgo mikroorganismu.
Viens no tās veidošanās mehānismiem ir saistīts ar uzskatu, ka bērns nav jāaudzina sterilā vidē, tam jāsaskarās arī ar netīrumiem. Tāds apgalvojums saistīts ar nepieciešamību izveidot iegūto imunitāti, kura attīstās cilvēka dzīves laikā.
Iegūtās imunitātes nodrošināšanā galvenā loma ir limfocītiem, kuri veido antivielas, kuras pēc tam atrodas plazmā un mazāku vai lielāku laiku bloķē atkārtotu inficēšanos ar noteiktu patogēnu.
Iegūta dabiskā imunitāte rodas organismā, bez ārējas medicīniskas iejaukšanās. Tā var tikt iegūta divējādi.
Iegūtā imunitāte ir specifiska, iegūta dzīves laikā un tai piemīt imunoloģiskā atmiņa- laicīga un efektīva imūnā atbilde uz atkārtotu saskari ar konkrētu kaitīgo mikroorganismu.
Viens no tās veidošanās mehānismiem ir saistīts ar uzskatu, ka bērns nav jāaudzina sterilā vidē, tam jāsaskarās arī ar netīrumiem. Tāds apgalvojums saistīts ar nepieciešamību izveidot iegūto imunitāti, kura attīstās cilvēka dzīves laikā.
Iegūtās imunitātes nodrošināšanā galvenā loma ir limfocītiem, kuri veido antivielas, kuras pēc tam atrodas plazmā un mazāku vai lielāku laiku bloķē atkārtotu inficēšanos ar noteiktu patogēnu.
Iegūta dabiskā imunitāte rodas organismā, bez ārējas medicīniskas iejaukšanās. Tā var tikt iegūta divējādi.
Pasīvi iegūta dabiskā imunitāte ir bērnam pēc piedzimšanas, tas vēl kādu laiku saglabā imunitāti, kāda bijusi viņa mātei, jo grūtniecības laikā augļa asinīs caur placentu ir nonākušas mātes radītās antivielas. Mazuļa organisms pats neražo šīs antivielas, tas tās ieguvis jau gatavā veidā. Šī imunitāte ir darbojas tikai dažus mēnešus.
Aktīvi iegūta dabiskā imunitāte organismā ir izveidojusi antivielas pret konkrētiem slimību ierosinātājiem (antigēniem). Šāda imunitāte veidojas organismam izslimojot kādu infekcijas slimību. Piemēram, izslimojot masalas vai vējbakas, imunitāte parasti veidojas uz visu mūžu, savukārt ar gripu vai rota vīrusu pēc kāda laika perioda var saslimt atkārtoti. Šīs imunitātes pamatā ir organisma imunoloģiskā atmiņa, kas veidojusies organismam saskaroties ar infekcijas izraisītāju un pašam cīnoties ar tiem. Nākamajās reizēs organisms atpazīst infekcijas izraisītājus un prot izstrādāt nepieciešamās antivielas, lai cīnītos ar šiem slimības izraisītājiem.
Mākslīgā imunitāte tiek iegūta medicīniski, veicot injekcijas. Arī šī imunitāte var veidoties divējādi.
Pasīvi iegūto mākslīgo imunitāti iegūst saņemot seruma vakcīnu.
Aktīvi iegūta dabiskā imunitāte organismā ir izveidojusi antivielas pret konkrētiem slimību ierosinātājiem (antigēniem). Šāda imunitāte veidojas organismam izslimojot kādu infekcijas slimību. Piemēram, izslimojot masalas vai vējbakas, imunitāte parasti veidojas uz visu mūžu, savukārt ar gripu vai rota vīrusu pēc kāda laika perioda var saslimt atkārtoti. Šīs imunitātes pamatā ir organisma imunoloģiskā atmiņa, kas veidojusies organismam saskaroties ar infekcijas izraisītāju un pašam cīnoties ar tiem. Nākamajās reizēs organisms atpazīst infekcijas izraisītājus un prot izstrādāt nepieciešamās antivielas, lai cīnītos ar šiem slimības izraisītājiem.
Mākslīgā imunitāte tiek iegūta medicīniski, veicot injekcijas. Arī šī imunitāte var veidoties divējādi.
Pasīvi iegūto mākslīgo imunitāti iegūst saņemot seruma vakcīnu.
Ārstnieciskais serums satur kāda cita organisma (cilvēka vai dzīvnieka) izstrādātas antivielas, kas darbojas īslaicīgi.
Šo metodi izmanto, ja steidzami jāsniedz palīdzība un nav laika gaidīt, kamēr izveidosies paša pacienta imunitāte, piemēram, pret trakumsērgu, ja iekodis nevakcinēts suns vai kaķis. Serumu ievada arī tad, ja sakodusi čūska. Šajā gadījumā organisms pats antivielas neražo, un saņemtās antivielas ar laiku izzūd. Šī pasīvi iegūtā mākslīgā imunitāte ir nepastāvīga.
Aktīvi iegūta mākslīgā imunitāte organismā veidojas veicot vakcināciju.
Aktīvi iegūta mākslīgā imunitāte organismā veidojas veicot vakcināciju.
Vakcīnas satur vielas jeb antigēnus, kas nodrošina organisma imunitātes veidošanos.
Vakcīna ir laboratoriski apstrādāta tā, lai tā nebūtu bīstama. Vakcinētais cilvēks teorētiski izslimo konkrēto infekcijas slimību vieglā formā un organisma imūnsistēma izstrādā antivielas. Kad cilvēks saskaras ar īstu infekciozu vīrusu vai baktēriju, organisma imūnsistēma to atceras un aktivizē jau radušās konkrētās antivielas. Šīs antivielas nonāvē vīrusu vai baktēriju un cilvēks nesaslimst vai arī pārslimo šo infekcijas slimību vieglākā formā.
Vakcinācija var būt vienreizēja, piemēram, pret tuberkulozi. Šādu vakcīnu parasti saņem jaundzimušais pirmajās dienas pēc dzimšanas. Ir slimības pret kurām jāveic revakcinācija, un tā jāatkārto ik pēc vairākiem gadiem — ērču encefalīts, B hepatīts, difterija, poliomielīts u. c.
Cik ilgs ir vakcinācijas kurss un kad jāveic atkārtota vakcinācija, parasti nosaka vakcīnas ražotājfirma. Pirms katras jaunas vakcīnas lietošanas tiek veiktas stingras pārbaudes un tiek novērtēta to drošība un efektivitāte. Mūsdienās pastāv vakcīnas pret daudzām slimībām. Katrā valstī ir izstrādāts rekomendējamais imunizācijas kalendārs. Plašāka informācija par vakcīnregulējamām infekcijas slimībām un Vakcinācijas kalendārs ir pieejami Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā.
(šeit saite uz https://vaccination-info.europa.eu/lv/vakcinacija/kad-vakcineties/obligata-vai-ieteicama-vakcinacija vai arī https://www.vm.gov.lv/lv/media/11925/download?attachment) ????
Tikai pateicoties vakcinācijai, ir iznīdētas un ierobežotas smagas un pat nāvējošas infekcijas slimības, piemēram, bakas, Eiropā — poliomielīts, masalas, stingumkrampji, difterija. Vakcinācija izglābj dzīvību miljoniem cilvēku.
Jebkura infekcijas slimība izplatās pa ķēdi: viens inficē otru, otrais – trešo un tā tālāk, kamēr ceļā stājas šķērslis. Ja, piemēram, ceturtā persona ir vakcinēta pret konkrēto slimību, tā nesaslimst pati un “nepadod” infekciju arī tālāk, bet gan ķēdi noslēdz. Un tas, iespējams, no saslimšanas izglābj līdzcilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ paši nedrīkst vakcinēties. Šajā gadījumā mēdz runāt par kolektīvo imunitāti.
Svarīgi!
Kolektīvā imunitāte ir sabiedrības neuzņēmība vai ierobežota uzņēmība pret konkrētām infekcijas slimībām.
Tās veidošanās būtība ir pavisam vienkārša: pirmkārt, ja cilvēks ir vakcinējies, tad vispirms viņš pasargā sevi no konkrētās infekcijas slimības. Otrkārt, ja lielākā sabiedrības daļa, apmēram 90 – 95%, ir vakcinēta, tātad ieguvusi imūnitāti pret konkrēto infekciju, tad neinficēsies un neslimos arī atlikušie 5-10%, kas nav vakcinēti. Jo tos pasargās kolektīvā imunitāte, kas nozīmē, ka ir izveidojušās specifiskas antivielas pret infekcijas ierosinātāju.
Jebkurā sabiedrībā ir cilvēki, kas objektīvu iemeslu dēļ nevar vakcinēties. Piemēram, organisms nepanes vakcīnas blakusproduktus, vai reakcija uz vakcīnu kaitē veselībai vai ir bīstama dzīvībai. Neviena vakcīna nav simtprocentīgi iedarbīga, un ir daži procenti vakcinēto, kuriem neizveidojas mākslīgā imunitāte. Kolektīvā imunitāte pasargā bērnus, kuriem vakcinācija ir liegta īslaicīgu vai absolūtu kontrindikāciju (nosacījumi, pie kuriem nevar lietot konkrēto vakcīnu) dēļ, kā arī bērnus, kuriem vēl nav vakcinācijai atbilstošais vecums. Kolektīvā imunitāte ir visas sabiedrības kopējais mērķis, ja tā ir spēcīga, tad izdodās pasargāt arī sabiedrības vājākos posmus.