3. Klārka-Fišera sektoru modelis

Trīs sektora modelis visas saimniecības nozares sadala trīs ekonomikas sektoros, atkarībā pēc to galvenajām darbībām vai procesiem: izejvielu ieguvi (primārais sektors), to tālāku pārstrādi, preču ražošanu (sekundārais sektors), un iedzīvotāju un viui nozaru apkalpi, kas pastāv, lai atvieglotu izejvielu ieguvi  primārajā sektorā, preču ražošanu sekundārajā sektorā,  preču transportēšanai, izplatīšanu un pārdošanu terciārā sektorā. Modeli izstrādāja Alans Fišers, Kolins Klārks un Žans Furastjē 20. gadsimta pirmajā pusē un ir industriālās ekonomikas reprezentācija . Tas ir kritizēts kā nepiemērots kā 21. gadsimta ekonomikas reprezentācijai. Saskaņā ar trīs sektoru nozaru modeli (kvartārais sektors ir pievienots terciārajam sektoram, jo tas tāpat ir uzskatāms par informācijas pakalpojumu nozaru grupu) ekonomikas darbības galvenais uzsvars tiek novirzīts no primārā, caur sekundāro un visbeidzot uz terciāro sektoru. Valstis ar zemiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju (arī arTAI) atrodas agrīnā attīstības stadijā, lielākā daļa no šo valstu nacionālā ienākuma tiek gūta ar izejvielu ieguvi un pirmapstrādi primārajā sektorā. Tā kā izejvielas ir lētākas nekā gatavā produkciju, kurai ir daudz lielāka t.s. pievienotā vērtība, tad valstis, kurās dominē primārā sektora nozares ir iekļuvušās savdabīgā “nabadzības lokā”, vēlāk importējot no attīstītām valstīm jau daudz vairāk maksājošo gatavo produkciju. Faktiski notiek primārā sektora valstu dabas resursu izlietošana, neceļot šo valstu vispārējo tautas attīstības indeksu (TAI, angliski HDI).  Šāda situācija sevišķi raksturīga ir Āfrikas valstīm. Valstis, kas atrodas attīstītākā stāvoklī un ar vidēju nacionālo ienākumu, gūst ienākumus galvenokārt sekundārajā sektorā. Augsti attīstītajās valstīs ar augstiem ienākumiem kopējā ekonomikas izlaidē dominē terciārais sektors ( kuram pieskaita arī kvartāro sektoru). No pieaugums postindustriālajā ekonomikā, kurā arvien lielāku ekonomiskās aktivitātes nav tieši saistīts ar fizisko precēm ir novedusi dažus ekonomistus, lai paplašinātu modeli, pievienojot ceturto kvartārā vai pat piekto kvinārā sektorus , bet citi ir pārtraukuši lietot šos  pēdējos divus sektorus, sevišķi pēdējo.

Furastjē šo procesu uzskatīja par būtībā pozitīvu, un grāmatā “The Great Hope of the 20th Century”, viņš rakstīja par dzīves kvalitātes paaugstināšanos , sociālo drošību, izglītības un kultūras uzplaukumu, augstāku kvalifikāciju līmeni, darba humanizāciju un izvairīšanos no bezdarba. Saskaņā ar Furastjē teikto, darbaspēka nodarbinātības sadalījums starp trim nozaru sektoriem notiek šādos attīstības posmos:

Pirmais posms atspoguļo sabiedrību pirmsindustrializācijas attīstības posmā, kad valstu saimniecības nav zinātniski nav ļoti attīstītas, ir ar niecīgu mehanizācijas un automatizācijas pakāpi.  Tāds attīstības stāvoklis atbilda Eiropas valstīm viduslaikos, bet mūsdienās jaunattīstības valstīm, piemēram Āfrikā u.c. , kur daudzviet valstu saimniecībā liela nozīme ir primārajam nozaru sektoram. Šis posms atbilst pirmsindustrializācijas laikam. Latvijas saimniecība šajā posmā bija apmēram līdz 1900. gadam (neņemot vērā tās politisko statusu).

Kartē redzamas pirmā posma valstis pasaulē, kurās dominē primārā sektora nozares. 

Otrais posms atspoguļo valstu saimniecības industrializāciju, pastiprināti pārstrādājot izejvielas gatavā produkcijā. Šajā stadijā sevišķi attīstās sekundārā sektora nozares, kurās palielinās nodarbināto skaits un kas dod lielāko ienākumu daļu valstu iekšzemes kopproduktā. Šis posms raksturīgs daudzām Āzijas un Latīņamerikas valstīm. Arī primārajā sektorā tiek izmantots vairāk modernu iekārtu,tehnikas, kas samazina strādājošo skaitu, kas nepieciešams, lai ražotu noteiktu pārtikas un izejvielu produkcijas daudzumu. Tā kā konkrētu iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas daudz nemainās, nodarbinātības procentuālais īpatsvars lauksaimniecībā samazinās. Šis ir posms atbilst industrializācijas laikmetam.  Tāds posms apmēram atbilda Latvijas saimniecības attīstībai laika posmā no 1950 -1990. gadam.