2. Mutvārdu prezentācija

 Prezentēt var jaunas idejas, produktus. Mācību iestādēs prezentācijas veido, apkopojot iepriekš iegūto informāciju par kādu tēmu. 

Arī mutvārdu prezentācijai ir sava noteikta uzbūve:
ievads:

vispirms runātājs sasveicinās ar klausītājiem, nosaucot arī savu vārdu un uzvārdu, arī tad, ja klausītāji zina, kā viņu sauc. Ievadā piesaka runas tematu – par ko tiks runāts. Var izmantot dažādas ievadfrāzes.

Prezentāciju var sākt arī ar jautājumu klausītājiem:  Var pastāstīt kādu interesantu faktu, anekdoti, kas saistīta ar prezentējamo tēmu.  Dalīšanās ar savu pieredzi liks klausītājiem sajust, ka prezentētājam pašam tēma ir svarīga. Ievadam nav jābūt garam, bet tam jāspēj saistīt klausītāja uzmanība.

Galvenā daļa jeb iztirzājums:

šeit tiek izklāstīti fakti, minēti piemēri. Svarīgi ir izteikt savu viedokli un  faktus minēt, kā pierādījumu šim viedoklim. Faktiem, skaitļiem nevajadzētu būt daudz, bet tiem ir jābūt interesantiem, savstarpēji saistītiem un patiesiem.

 

Nobeigumā tiek izklāstīti galvenie secinājumi, kas radušies pēc iepazīšanās ar tēmu. Var sekot ieteikumi klausītājiem, ko darīt ar iegūto informāciju.

Var izteikt jautājumu, par kuru klausītājiem padomāt.

Pie nobeiguma pieder arī pateikšanās klausītājiem par uzmanību un atsveicināšanās. (Ja nav paredzēti jautājumi).  Klausītāju jautājumi parasti seko pēc prezentācijas.

Tā kā prezentācijām parasti ir ierobežots laiks, ir jāmēģina izvairīties no liekvārdības un liekas informācijas.
Nevajag skaidrot jēdzienus, ja klausītāji tos tāpat zina. Jēdzieni ir jāskaidro, ja tie ir specifiski un uzrunātā auditorija tos varētu nezināt.
Ir jāizvairās no vispārīgiem apgalvojumiem, ja vien tie netiek tālāk pamatoti ar konkrētiem faktiem. Piemēram, nepietiek, tikai ar apgalvojumu, ka baltmaize ir neveselīga, jāparāda, kuras no sastāvdaļām ir neveselīgas un kāpēc.
Jo konkrētāka tēma, jo konkrētākus apgalvojumus, piemērus, faktus jāmin.
Nevajadzētu minēt faktus, kas tiešā veidā neattiecas uz tēmu, piemēram, ja runa ir par maizi Latvijā, nestāstīt par maizi Itālijā, Vācijā, ja vien tas netiek minēts salīdzinājumā, piemēram, Latvijā ēd daudz maizi,  bet Austrumu valstīs maizes vietā lieto rīsus.

 

Lai prezentāciju padarītu interesantāku, kā arī tad, ja tiek lietots daudz skaitļu,  lieto dažādus uzskates materiālus. Populārākais veids ir datorā veidotas prezentācijas, izmantojot, piemēram, power point, canva programmas.
Skaitļus var apkopot tabulās, diagrammās. Uzskates materiāli var būt arī izprintēti un var tikt izdalīti klausītājiem. 

Tabulās apkopo datus, kas tiek savstarpēji salīdzināti.

Diagrammas izmanto salīdzinot datus. Vispopulārākā ir apļveida diagramma, kura parāda informāciju, kas izteikta procentos.

Kā vizuālu materiālu izmanto arī attēlus. Zem attēliem jāuzraksta gan tas, kas tajos redzams, gan tas, no kurienes attēli ņemti.

Lai parādītu kādus procesus, var izmantot īsus video.

Veidojot uzskates materiālus, jāievēro visas pareizrakstības normas, tekstam ir jābūt labi saskatām (jāpiedomā par burtu un izvēlēto fonu saderību, burtu lielumu), bez drukas kļūdām.

Neizmantot liekus efektus, piemēram, animācijas,  kas novērš klausītāja uzmanību.

Lai izveidotu labu prezentāciju, jāizmanto vismaz 3 dažādī avoti – grāmatas, žurnāli, mājaslapas.  Pie avotiem pieder arī vecāku, radinieku atmiņas, dienasgrāmatas.  Fakti jāmeklē uzticamos informācijas avotos un jāpārbauda.
Īpaši uzmanīgam jābūt izmantojot wikipedia (jo tur jebkurš var ievietot jebkādu informāciju), kā arī MI programmas.

 

Lai klausītājs varētu pārliecināties par informācijas patiesumu, sameklēt papildinformāciju, kā arī tiktu ievērotas autortiesības, Atsauces var būt divējādas. Var atsaukties uzreiz prezentācijas tekstā,  minot faktu:

Var ielikt izmantotās literatūras sarakstu power point vai citas datorā veidotas prezentācijas beigās. Ja netiek taisīta datora prezentācija, tad stāstītājam ir jāprot nosaukt grāmatas, pētījuma, raksta autors, nosaukums vai mājaslapa, kas izmantota prezentācijas tapšanā.

 Atsaucēs jānorāda pētījuma autors (vārds, uzvārds, ja pētījumu veikusi organizācija vai iestāde, tad tās pilns nosaukums), pētījuma gads (vēlams izmantot pēc iespējas jaunākus pētījumus), pētījuma nosaukums (ja tāds ir).

Ja atsaucas uz grāmatu, tad norāda grāmatas autoru, nosaukumu (literatūras sarakstā arī izdevniecību, izdošanas gadu un lappusi, kurā minēts dotais fakts vai kopējo lappušu skaitu). Literatūras sarakstā bieži min tikai autora uzvārdu un vārda pirmo burtu.

Žurnāla, laikrakta rakstam norāda pilnu autora vārdu, uzvārdu, izdevuma nosaukumu, izdošanas gadu, mēnesi vai numuru pēc kārtas, lappušu numuru, kurā atrodams izmantotais raksts.

Ja izmantots interneta materiāls, tad norāda raksta autoru (ja tas ir minēts), raksta nosaukumu, pilnu mājaslapas nosaukumu(to, kas redzams augšā virs mājaslapas), raksta ievietošanas datumu, raksta skatīšanās datumu.

Vizuālajiem materiāliem atsauces liek uzreiz pēc attēla, diagrammas.
Atsauces neliek uz vispārzināmiem faktiem.