16. gs. beigās un 17. gs. sākumā Latvijas teritorija piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas, kas radīja dažādus teritoriālās izmaiņas un mainīja vietējo iedzīvotāju dzīvi.
Livonijas ordenis, kurš gadsimtiem ilgi valdīja šajā reģionā, sabruka pēc Livonijas kara, novedot pie varas maiņas. Šajā laikā Latvijas teritorija tika sadalīta starp dažādām lielvarām, un to kontrolēja Polija-Lietuva un Zviedrija.
1. attēls: Latvijas teritorija pēc Livonijas kara
Šajā vēsturiskajā periodā Latvijas teritorijā pastāvēja trīs svarīgas teritoriālās vienības — Pārdaugavas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste un Igaunijas hercogiste. Tās piedzīvoja dažādu lielvaru cīņu par ietekmi Baltijas reģionā, tai skaitā arī Poļu-zviedru karu, kas ietekmēja turpmākās robežu un pārvaldes izmaiņas.
Pārdaugavas hercogiste
Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma Pārdaugavas hercogiste tika izveidota kā Polijas-Lietuvas vasaļvalsts. Tā aptvēra mūsdienu Latvijas Vidzemes un Latgales teritorijas.
Hercogiste patstāvīgi atradās sarežģītā situācijā, jo tā ģeogrāfiski atradās starp vairākām lielvarām, kas cīnījās par dominanci reģionā. Lielāko daļu hercogistes teritorijas pārvaldīja Rīgas pilsēta, kas bija ekonomiski attīstīta un politiski nozīmīga. Pārdaugavas hercogiste pastāvēja līdz 1621. gadam, kad Zviedrija iekaroja Rīgu un pārņēma kontroli pār lielāko daļu Vidzemes.
Paralēli notikumiem Pārdaugavas hercogistē sākās Poļu-zviedru karš 1600. gadā, kad Zviedrijas karalis Gustava II Ādolfs vēlējās paplašināt kontroli pār Baltijas jūru un teritorijām Polijas-Lietuvas ziemeļos. Konflikta cēlonis bija arī poļu-lietuviešu karaļa Sigismunda III Vāsas pretenzijas uz Zviedrijas troni, kuru viņš zaudēja 1599. gadā, radot nesaskaņas starp abām valstīm. Rīga, kura bija viena no svarīgākajām pilsētām Baltijas reģionā un arī kļuva par vienu no svarīgākiejiem strīdus avotiem, pēc kara palika Zviedrijas kontrolē.
2. attēls: Sigismunds III Vāsa
Sigismunds III Vāsa (1566–1632) bija Vāsu dinastijas Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs, kā arī Livonijas lielhercogs. Neilgu laiku bija arī Zviedrijas karalis no 1592. gada līdz 1595. gadam, kad viņu gāza no troņa. Sigismunds III lielu daļu no mūža veltīja Zviedrijas troņa atgūšanai, izraisot karus ar Zviedriju, kā arī centās iegūt kontroli pār Livoniju.
Kara laikā bija vairākas nozīmīgas cīņas, bet nozīmīgākā bija Rīgas aplenkums 1621. gadā, kurā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, kas vēl vairāk nostiprināja Zviedrijas pozīcijas Vidzemē.
3. attēls: Gustavs II Ādolfs
Gustavs II Ādolfs (1594–1632) bija Zviedrijas karalis, kurš valdīja Zviedrijā Poļu-zviedru kara laikā. Karalis kara laikā izcēlās ar savām militārajām stratēģijām un uzvarām. Viņš centās nostiprināt Zviedrijas ietekmi Baltijas jūras reģionā un pierādīja sevi kā izcilu militāro vadītāju.
Poļu-zviedru karš beidzās 1629. gadā ar Altmarkas pamiera līgumu, kas noteica, ka Zviedrija saglabās kontroli pār Vidzemi, tostarp Rīgu, bet Polija-Lietuva saglabās Latgali. Šis karš noteica turpmāko Latvijas teritorijas attīstību, jo Vidzeme kļuva par Zviedrijas daļu, bet Latgale palika Polijas-Lietuvas sastāvā.
Zviedru valdīšanas laiks Vidzemē izveidojās pēc tam, kad 1621. gadā Zviedrija ieņēma Rīgu un Vidzemes teritoriju. Zviedru Vidzeme aptvēra lielāko daļu mūsdienu Vidzemes un Igaunijas Dienvidu daļu. Zviedrijas valdīšana Vidzemē ilga gandrīz 100 gadus, līdz pat 1721. gadam.
Zviedru laikā Vidzeme piedzīvoja vairākas nozīmīgas reformas. Zviedrijas valdība ieviesa efektīvu pārvaldes sistēmu, kas sekmēja saimniecisko un sociālo attīstību. Tika izveidota zemes reforma, kā rezultātā daudzi zemnieki kļuva par brīviem zemes īpašniekiem, taču dzimtbūšana kā daļa no ekonomiskās sistēmas netika atcelta. Arī izglītība un tieslietas piedzīvoja pozitīvas izmaiņas — Zviedrijas laikā tika nodibinātas skolas un izveidota modernāka tiesu sistēma.
Zviedru Vidzeme pastāvēja līdz 1721. gadam, kad Lielā Ziemeļu kara rezultātā Vidzeme tika nodota Krievijas impērijai saskaņā ar Nīštates miera līgumu.
Inflantija
Pēc Poļu-Zviedru kara ar Altmarkas pamieru 1629. gadā tika nospraustas jaunās robežas pa Aiviekstes un Pededzes upēm — Polijas un Lietuva valdījumā palika daļas Pārdaugavas hercogistes t.s. Poļu Vidzeme.
Saskaņā ar Polijas-Lietuvas seima lēmumu, 1677. gadā jaunpieņemto konstitūciju, tika izveidota Inflantijas vojevodiste, kura palika tiešā Polijas-Lietuvas valsts pakļautībā.
Pēc kara postījumiem 16.–17. gs. Inflantija jeb Latgale bija ļoti reti apdzīvota. Tikai 17. gadsimta otrajā pusē iedzīvotāju skaits sāka pieaugt.
Daudzas apdzīvotās vietas — Ludza, Rēzekne, Krāslava, Krustpils — bija tikai nelieli miesti. Daugavpils bija vienīgā pilsēta Inflantijā.
Daugavpils bīskapa pārziņā atradās katoļu baznīcas lietas. Līdz ar to Daugavpils bija ne tikai vojevodistes administratīvais, bet arī garīgais centrs. Latgales muižu lielākā daļa ar visiem zemniekiem piederēja vietējiem muižniekiem, baznīcām, klosteriem.
Liela ietekme Inflantijas jeb Latgales dzīvē bija jezuītu darbībai. Kad zviedri bija ieņēmuši Vidzemi un jezuītus no turienes padzinuši, viņi pārcēlās uz Inflantiju. Te jezuīti turpināja iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai.
Jezuīti jeb Jēzus sadraudzības katoļu mūku ordenis. Tas izveidojās kā daļa no pretreformācijas — katoļu baznīcas atbildes uz reformāciju. Jezuīti ir pazīstami ar savu stingro disciplīnu, izglītības veicināšanu un misionāru darbību visā pasaulē. Viņi dibināja skolas, universitātes un bija aktīvi zinātnes, teoloģijas un kultūras jomā.
Latgalē aktīvi darbojās arī dominikāņu ordenis. 18. gadsimta sākumā dominikāņi sāka darbību arī Aglonā, kas bija izveidojusies par kristiešu svētvietu. 18. gadsimtā Aglona kļuva par dominikāņu centru. Mūsdienās redzamo Aglonas baziliku uzbūvēja 18. gadsimta otrajā pusē.
Domikāņi jeb sludinātāju katoļu mūku ordenis ir ordenis, ko 1216. gadā dibināja Svētais Dominiks. To mērķis bija sludināt evaņģēliju un cīnīties pret maldu mācībām (heresijām). Dominikāņi uzsvēra izglītību, teoloģiju un publisku sludināšanu, bieži strādāja kā skolotāji un pētnieki. Viņi ir pazīstami arī ar savu lomu inkvizīcijā (Romas katoļu baznīcas izveidota sistēma ķecerības - darbību pret baznīcu apkarošanai, bieži izmantojot izmeklēšanu, spīdzināšanu un sodīšanu. Tā īpaši pazīstama ar Spānijas inkvizīciju, kas kļuva par varas instrumentu ticības un politiskās kontroles uzturēšanai) un aktīvu piedalīšanos katoļu baznīcas darbā.
Inflantija beidza pastāvēt 1772. gadā, kad notika pirmā Polijas-Lietuvas dalīšana.
4. attēls: Aglonas bazilika
Atsauce:
Gustavs II Ādolfs (24.01.2025.), nezināms mākslinieks
Sigismunds III Vāsa (05.03.2025.), mākslinieks Martins Kobers