16.gs. beigās un 17.gs. sākumā Latvijas teritorija piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas, kas radīja dažādus teritoriālās izmaiņas un mainīja vietējo iedzīvotāju dzīvi.
Livonijas ordenis, kas gadsimtiem ilgi valdīja šajā reģionā, sabruka pēc Livonijas kara, kas noveda pie varas maiņas. Šajā laikā Latvijas teritorija tika sadalīta starp dažādām lielvarām, un to kontrolēja Polija-Lietuva un Zviedrija.
Attēls 1: Latvijas teritorija pēc Livonijas kara
Šajā vēsturiskajā periodā Latvijas teritorijā pastāvēja trīs svarīgākās teritoriālās vienības - Pārdaugavas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tās piedzīvoja dažādu lielvaru cīņu par ietekmi Baltijas reģionā, tai skaitā arī Poļu - zviedru karu, kas ietekmēja turpmākās robežu un pārvaldes izmaiņas.
Pārdaugavas hercogiste
Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma Pārdaugavas hercogiste tika izveidota kā Polijas-Lietuvas vasļvalsts. Tā aptvēra mūsdienu Latvijas Vidzemes un Latgales teritorijas.
Hercogiste patstāvīgi atradās sarežģītā situācijā, jo tā ģeogrāfiski atradās starp vairākām lielvarām, kas cīnijās par dominanci reģionā. Lielāko daļu hercogistes teritorijas pāŗvaldīja Rīgas pilsēta, kas bija ekonomiski attīstīta un politiski nozmīga. Pārdaugavas hercogiste pastāvēja līdz 1621.gadam, kad Zviedrija iekaroja Rīgu un pārņēma kontroli pār lielāko daļu Vidzemes.
Paralēli notikumiem Pārdaugavas hercogistē sākāš Poļu - zviedru karš, kas sākās 1600.gadā, kad Zveidrija, vēloties paplašināt savu ietekmi Baltijas jūras reģionā uzsāka militāru kampaņu pret Poliju-Lietuvu. Galvenais konfilkta iemesls bija Zviedrijas vēlme iegūt kontroli pār Baltijas jūras reģionu, kurā ietilpa arī Pārdaugavas hercogiste.
Kara laikā bija vairākas nozīmīgas cīņas, bet nozīmīgākā bija Rīgas aplekums 1621.gadā, kurā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, kas vēl vairāk nostiprināja Zviedrijas pozīcijas Vidzemē.
Attēls 1: Gustavs II Ādolfs
Gustavs Ādolfs II bija Zviedrijas karalis, kurš valdīja Zviedrijā Poļu - zviedru kara laikā - karalis kara laikā izcēlās ar savām militārājām startēģijām un uzvārām. Viņš centās nostiprināt Zviedrijas ietekmi Baltijas jūras reģionā un pierādīja sevi kā izcils militārais vadītājs.
Poļu - zviedru karš beidzās 1629.gadā ar Altmarkas pamiera līgumu, kas noteica, ka Zviedrija saglavās kontroli pār Vidzemi, tostarp Rīgu, bet Polija - Lietuva saglabās Latgali. Šis karš noteica turpmāko Latvijas teritorijas attīstību, jo Vidzeme kļuva par Zviedrijas daļu, bet Latgale palika Polijas - Lietuvas sastāvā.
Zviedru valdīšanas laiks Vidzemē izveidojās pēc tam, kad 1621.gadā Zviedrija ieņēma Rīgu un Vidzemes teritoriju. Zviedru Vidzeme aptvēra lielāko daļu mūsdienu Vidzemes un Igaunijas Dienvidu daļu. Zviedrijas valdīšana Vidzemē ilga gandrīz 100 gadus, līdz pat 1721.gadam.
Zviedru laikā Vidzeme piedzīvoja vairākas nozīmīgas reformas. Zviedrijas valdība ieviesa efektīvu pārvaldes sistēmu, kas sekmēja saimniecisko un sociālo attīstību. Tika izveidota zemes reforma, kā rezultātā daudzi zemnieki kļuva par brīviem zemes īpašniekiem. Arī izglītība un tieslietas piedzīvoja pozitīvas izmaiņas - Zviedrijas laikā tika nodibinātas skolas un izveidota modernāka tiesu sistēma.
Zviedru Vidzeme pastāvēja līdz 1721.gadam, kad Lielā Ziemeļu kara rezultātā Vidzeme tika nodota Krievijas impērijai saskaņā ar Nīštates miera līgumu.
Inflantija
Pēc poļu - zviedru kara ar Altarkas pamieru 1629.gadā tika nospraustas jaunās robežas pa Aiviekstes un Pedezes upēm - Polijas un Lietuva vadlījumā palika daļas Pārdaugavas hercogistes - t.s. Poļu - Vidzeme.
Saskaņā ar Polijas - Lietuvas seima lēmumu - 1677.gadā jaunpieņemto konstitūciju tika izveidota Inflantijas vojevodiste, kura palika tiešā Polijas - Lietuvas valsts pakļautībā.
Pēc kara postījumiem 16.-17.gs. Inflatija jeb Latgale bija ļoti reti apdzīvota. Tikai 17.gs. otrajā pusē iedzīvotāju skaits sāka pieaugt.
Daudzas apdzīvotās vietas - Ludza, Rēzekne, Krāslava, Krustpils - bija tikai nelieli miesti. Daugavpils bija vienīgā pilsēta Inflantijā.
Daugavpils bīskapa pārziņā atradāš katoļu baznīcas lietas. Līdz ar to Daugavpils bija ne tikai vojevodistes administratīvais, bet arī garīgais centrs. Latgales muižu lielākā daļa ar visiem zemniekiem piederēja vietējiem muižniekiem, baznīcām, kolesteriem.
Liela ietekme Inflatijas jeb Latgales dzīvē bija jezuītu darbībai. Kad zviedri bija ieņēmuši Vidzemi un jezuītus no turienes padzinuši, viņi pārcēlās uz Inflatiju. Te jezuīti turpināja iedzīvotāju pievēršanu katolticībai.
Latgalē aktīvi darbojās arī dominikāņu ordenis.
18.gs. sākumā dominikāņi sāka darbību arī Aglonā, kas bija izveidojusies par kristiešu svētvietu. 18.gs. Aglona kļuva par dominikanu centru. Mūsdienās redzamo Aglonas baziliku uzbūvēja 18.gs. otrajā pusē.
Inflantija beidza pastāvēt 1772.gadā, kad notika pirmā Polijas - Lietuvas dalīšana.
Attēls 2: Aglonas bazilika.